Kur ir robeža 1
Mammas, kuras prāto, vai nav pārāk vienaldzīgas pret bērnu, var neuztraukties – viņas noteikti tādas nav, mierina Līga Bernāte. Tās, kuras par to nedomā, bieži vien nemaz nepamana, ka kaut kas nav kārtībā. “Dažkārt viņas nejūt, kas bērnam ir nepieciešams, tāpēc nespēj nodrošināt viņa pamatvajadzību apmierināšanu. Runa ir ne tikai par praktiskajām lietām, bet arī emocionālajām vajadzībām. Manā praksē nesen bija gadījums, kad mamma līdz sešu gadu vecumam nepamanīja, ka bērnam ir diezgan nopietni garīgās attīstības traucējumi. Viņa man uzdeva jautājumus un pauda neizpratni, kā tas vispār ir iespējams! Tamlīdzīgā situācijā es saskatu vienaldzību,” ilustrē psiholoģe. Lai vieglāk saprastu, cik pamatota ir vainas apziņa, jāieklausās sevī. Ja iekšējā sajūta nomoka teju katru dienu, jāsāk meklēt, kāds ir cēlonis, kas notiek, kāpēc sirdsapziņa neliek mieru, vai to ir iespējams risināt.
Daudz runāts arī par laika trūkumu audzināšanā. Līga Bernāte izceļ tradicionālo uzskatu, ka bērnam dienā jāvelta vismaz 20 minūšu tiešās uzmanības. Šajās minūtēs netiek ietverts laiks aprūpei, piemēram, ēst gatavošanai vai gultas klāšanai. Runa ir par 20 minūtēm, kad katra sekunde uzmanības tiek veltīta bērnam, fonā neskan televizors, mamma domas nefokusējas uz darbu vai, piemēram, viedtelefona ekrānu.
Kā rast balansu
Alehandra Vajeho Nagere ir pazīstama psiholoģe Spānijā, kas uzrakstījusi vairākas grāmatas par bērnu audzināšanu. Viņa uzskata, ka mātes vainas izjūta visbiežāk izpaužas saistībā ar nespēju sabalansēt uzmanību starp mājām un darbu. Psiholoģe ir pārliecināta, ka pastiprināta vainas apziņa liecina: mātes dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Iespējams, sieviete ne pārāk uzticas savai otrai pusītei bērnu audzināšanā, vai arī viņas priekšniecība pietiekami nerespektē līdzsvara nepieciešamību starp darba un mājas dzīvi. Varbūt viņa nevar paļauties uz savu vecāku atbalstu bērnu audzināšanā.Kad māte izvērtē, kas ir patiesais trauksmes iemesls, jau tas vien, ka viņa meklē risinājumus situācijas uzlabošanai, iedarbojas nomierinoši un mazina vainas apziņu.
Alehandra Vajeho Nagere portālam elbebe.com piedāvā vairākus paņēmienus, kā strādājošām māmiņām kliedēt vainas apziņu. “Iedarbīgs veids ir uzrakstīt uz lapas galvenos iemeslus, kāpēc viņa strādā. Piemēram, man jāpelna nauda, lai uzturētu ģimeni; man patīk strādāt; uzskatu, ka nebūtu apmierināta, ja visu laiku būtu jāsēž mājās; vēlos, lai bērni manī redz paraugu neatkarībai un profesionālajai izaugsmei . Tas ir svarīgi tāpēc, ka rakstot mēs sakārtojam domas un piešķiram lielāku vērtību tam, kas notiek mūsu galvā. Tāpat ikreiz, kad rodas vainas apziņa, ir labi lieku reizi izlasīt uzrakstīto,” skaidro psiholoģe.
Viņa runā par vēl kādu sarakstu. Līdzīgi būtu noderīgi izveidot listi ar to, ko darbs no tevis paņem, izceļot arī emocionālo atdevi. “Nav pareizi domāt, ka trūkumi neeksistē. Jebkura izvēle dzīvē prasa no kaut kā atteikties, tomēr šeit ir jautājums – kā labad?”
Nākamais psiholoģes padoms ir attālināties no personām, kas izmanto jūsu vainas apziņu. Bieži vien tie ir tuvi radinieki, kuri uzstājīgi māca, kā pareizi jāaudzina bērni. Tāpat parasti palīdz doma par to, ka ar līdzīgiem izaicinājumiem saskaras arī citas mammas. Turklāt viss mainās, un lēmumus, ko pieņemam šodien, tikpat labi rīt varam arī mainīt.
36,6 °C konsultante LĪGA BERNĀTE, psiholoģe
