Jau grūtniecībā 1
Elzas meitiņai Loretai drīz būs gadiņš. Māmiņa stāsta, ka vainas apziņa viņai parādījusies jau tad, kad meitiņa nebija piedzimusi. Grūtniecība nebija plānota. “Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, man bija liels pārsteigums un tāda kā pretreakcija. Sirdī bija sajūta, ka es bērnu vēl negribu, ka neesmu tam gatava. Tajā pašā laikā biju lasījusi dažādas grāmatas par grūtniecību un mazuļiem, uzzinājusi, ka bērns jau ieņemot zina, vai viņš ir gaidīts un gribēts. Tas ir stūrakmens, kas nosaka harmonisku attīstību dzīves laikā. Manī bija pretruna – jutu, ka bērnu vēl nevēlos, bet, no otras puses, sapratu, ka es tā nemaz nedrīkstu domāt, lai neliktu bērnam justies slikti. Caur piespiešanos mēģināju sevī lauzt domas un tiku ar to galā. Kad sāka augt vēders, es to pieņēmu un pa īstam mazo gaidīju un gribēju. Bet vainas apziņa par to, ka pirmajā trimestrī par savu grūtniecību nesu negatīvas domas, manī ir joprojām,” stāsta Elza, piebilstot, ka ik pa laikam aizdomājas, vai gaidību sākums atstās ietekmi uz mazo, kad viņa jau būs paaugusies.
Apkārtējo spiediens
Bērns neklausa, raud, krīt gar zemi, slikti uzvedas, kaujas, kož, ir agresīvs, nemāk pats apģērbties, neiet uz podiņa, skolā slikti mācās – tie ir tipiskākie iemesli, kas apkārtējiem liek izteikt viedokli par to, ka mamma bērnam veltījusi par maz laika, pārāk daudz ļāvusi spēlēt datoru vai skatīties televīziju. Ja māte un tēvs ir šķīrušies, viņa rīcība tiek sasaistīta ar apstākļiem ģimenē. Psiholoģe Līga Bernāte skaidro, ka visbiežāk grūtības veido kāds noteikts apstākļu kopums: “Tie, kas izsaka komentārus par nekur nederīgo audzināšanu, parasti neņem vērā bērna vecuma posma īpatnības un temperamentu. Protams, šķirtas ģimenes rada vainas izjūtu, jo neviens, veidojot ģimeni, nedomā, ka šķirsies. Turklāt, ja vēl pašu vecāki visu mūžu ir nodzīvojuši kopā, vainas apziņa kļūst vēl jo lielāka. Bet jāsaprot, ka ne vienmēr šķiršanās traumē bērnu. Ja tā notiek adekvāti, netiek zaudēta saskare ar abiem vecākiem un abi pēc tam jūtas laimīgi, tāds ir arī bērns.”
Informācijas jūklī
Psiholoģe akcentē, ka vainas apziņu var izraisīt arī šķietami sīkumi. Kaut vai nespēja izlemt, vai grūtniecības laikā dzert vai nedzert vitamīnus. Vieni ārsti saka, ka vitamīni nav jādzer, pietiek ar pareizu uzturu, citi uzsver – vitamīni ir ļoti svarīgi. Turklāt dažādi pētījumi par sekām ir abos variantos. Pēc tam rodas nākamā dilemma – no kāda vecuma bērnu sākt piebarot? Vēl ir pretrunas, kādā vecumā bērnu laist dārziņā. “Ja kaut kas atgadās ar bērnu vai nenotiek tā, kā vēlētos, mamma sāk meklēt iemeslus. Ļoti viegli ir atrast kāda speciālista viedokli un sākt vainot sevi, piemēram, par to, ka bērnam ir alerģija, jo, barojot ar krūti, māte ēdusi zemenes vai sākusi piebarot ar auzu, nevis rīsu putru. Tie ir tikai daži piemēri, bet atklāts paliek jautājums – kā sieviete var orientēties visā šajā informācijas jūklī? Es vienmēr iesaku ieklausīties sevī un palikt pie viena viedokļa,” stāsta Līga Bernāte.
Psiholoģe skaidro, ka visvairāk no vainas apziņas cieš mammas, kurām jau kopš bērnības piemīt tendence par visu justies vainīgām. “Šīs sievietes, protams, var saukt arī par pārāk labām mammām, bet aiz tā slēpjas milzu nedrošība, nepārliecinātība, trauksme, sajūta, ka rīkojos nepareizi, ka esmu nodarījusi pāri bērnam, esmu slikta. Ar vainas izjūtu mēs nepiedzimstam, to mums iemāca pieaugušie. Protams, bērnam ir jāmāca apzināties savu rīcību, tās sekas un atzīt vainu, bet tam jānotiek adekvāti. Ja tikai vaino vai kaunina un nepalīdz saprast, ka viņš ir tikai rīkojies slikti, bet būtībā ar viņu viss ir labi, ka pats nav slikts, vainas izjūta kļūst hroniska,” dziļās saknes mātes vainas apziņā atklāj psiholoģe. Viņa piebilst, ka lielu artavu šajā procesā iegulda ģimenes, kas pieprasa, lai meitene būtu perfekta it visā. “Šīm meitenēm arī pieaugot izteikti darbojas iekšējais kritiķis, kas viņas nepārtraukti dresē.”
Mammas, kas dzīvo saskaņā ar sevi, saprot, ka var kļūdīties. Viņas nepārdzīvo, ka bērni raud, niķojas un neklausa, un arī to, ka uz bērnu sakliegušas, jo pēc brīža jau ir atvainojušās. “Šādas mammas adekvāti izvērtē realitāti, sakārto situāciju, izskaidro, nevis mēnesi jūtas vainīgas, pārspīlēti izdabājot bērnam, lai atlīdzinātu nodarījumu.” Jo vainīgāka jūtas māte, jo vairāk viņa cenšas aprūpēt bērnu. Tas rada risku, ka sāksies hiperaprūpe un tiks iedarbināts tā sauktais siltumnīcas efekts. “Ja pieaugušais grib visu izdarīt bērna vietā un neļauj mēģināt pašam, atvasei tiek liegta iespēja mācīties, uzdrīkstēties, piedzīvot neizdošanos, zaudējumu, uzņemties atbildību par sevi un citiem. Kad bērns mācās staigāt, viņš krīt. Ja pārspīlētā veidā vienmēr liks spilvenu apakšā, bērns var arī neiemācīties staigāt. Līdzīgi arī skolas vecumā – jāļauj piedzīvot savas uzvedības vai rīcības sekas, lai no tā var kaut ko mācīties,” skaidro psiholoģe.
