Piedņestras krīze: Kremļa jaunais slazds Moldovai 0
Arnis Latišenko, politologs, bloga Latvijasdrosiba.lv līdzautors
Karadarbības un jaunā ASV prezidenta inaugurācijas fonā, mazāk pamanīti, taču ne mazāk spraigi notikumi izvēršas Moldovā un Kremļa atbalstītajā, tā sauktajā separātiskajā reģionā Piedņestrā. Sākoties šim gadam, 1. janvārī, Ukraina pārtrauca Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Tas bija likumsakarīgs solis, nepagarinot Ukrainas kompānijas “Naftogaz” līgumu ar Krievijas “Gazprom”, tādējādi pārtraucot pastarpināti finansēt Krievijas budžetu un karu. Šis notikums pats par sevi ir vēsturisks un ievērības cienīgs, jo, iespējams, neatgriezeniski apturējis Krievijas iespējas izmantot gāzes piegādes kā enerģētisko ieroci pret Eiropu. Ukraina savlaicīgi brīdināja savus Eiropas partnerus, lai tiktu veikti nepieciešamie pasākumi.
Maskava piegādā gāzi Kučurganas termoelektrostacijas vajadzībām, kas ir lielākā Moldovā, bet kura atrodas “separātistu” režīma kontrolē. Tā vēsturiski nodrošināja elektrību gan Moldovai, gan Piedņestrai. Bez šīm piegādēm Piedņestras iedzīvotāji faktiski palikuši bez gāzes, apkures un elektrības. Ir apstājusies praktiski visa rūpniecība, un “separātiskajai” teritorijai faktiski draud humānā krīze. Tas noved pie spekulācijām, ka Piedņestras dienas ir skaitītas, un beidzot Moldova varēs atbrīvoties no Kremļa šantāžas.
Rekets Kremļa gaumē
Vispirms būtu nepieciešams atkārtot, kas tad tas par veidojumu – Piedņestra. Ar Krievijas atbalstu izveidota pēc karadarbības šajā reģionā, Piedņestra ir pašpasludināta valsts, kuru neatzīst ne Moldova, ne arī pati Krievija. Piedņestrai formāli ir savs prezidents, valdība un policejiskās struktūras. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2022. gadā pirmo reizi to atzina par Krievijas okupētu un pilnībā kontrolētu veidojumu. Jāpiebilst, ka Piedņestra un tās varas struktūras izliekas vai nu par valsti, vai nu par Moldovas reģionu, atkarībā no Kremļa vajadzībām konkrētā situācijā. Krievija turpina uzturēt savu bruņoto spēku kontingentu līdz 2000 karavīru apmērā, ko tā sauc par “miera uzturētājiem”.
Vienlaikus jāuzsver, ka Piedņestras eksistence Kremlim nav pašmērķis, bet parocīgs instruments, kas ilgstoši ļāvis uzturēt Moldovā politisko nestabilitāti un liegt tai tuvoties Eiropas Savienībai. Moldova, iespējams, ir politiski visvairāk cietusī valsts no Krievijas daudzgadu enerģētiskās šantāžas politikas. Kremļa izveidotā shēma enerģētikas jomā ir aprakstāma īsi šādi: Krievija piegādāja Piedņestrai gāzi “par brīvu”, atšķirībā no pārējās Moldovas, ko “separātiskais” režīms izmantoja savām vajadzībām. Daļu gāzes Piedņestra izmantoja elektroenerģijas izstrādei Kučurganas termoelektrostacijā, no kurienes elektrību pārdeva arī Moldovai. Moldovai elektrība no Piedņestras tika pārdota, savukārt Kremlis Piedņestrai “par brīvu” piegādātās gāzes izmaksas uzskaitīja Moldovai parāda formā, jo formāli Krievija taču Piedņestru neatzīst. Vārdu sakot, Moldovai tika uzspiests maksāt dubultā, kā arī apmaksāt visus pārējos Piedņestras rēķinus.
Kopš 2022. gada Moldova uzsāka paātrinātu un visaptverošu energoresursu piegādes avotu diversifikāciju, izveidojot jaunu valsts enerģētikas kompāniju “Energocom”. Gadu iepriekš Moldova jau pabeidza starpsavienojuma izveidi ar gāzesvadu Jaši-Ungeni (Iași–Ungheni) Rumānijā. Moldova ir arī pievienojusies Vertikālā koridora iniciatīvai, kas ļauj Moldovai importēt dabasgāzi un sašķidrināto dabasgāzi no Grieķijas. Līdzīgi soļi ir sperti arī elektroenerģijas piegādes nodrošināšanā – šobrīd Moldova to iepērk no Rumānijas un Ukrainas. Kopumā Moldova ir veikusi nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu savu enerģētisko drošību. To parādīja arī 2022.–2023. gadumijas enerģijas krīze, kad “Gazprom” samazināja piegādes Moldovai, paralēli organizējot protesta akcijas pret proeiropeisko
Moldovas prezidenti Maiju Sandu un tās valdību. Šīs krīzes ietvaros “Energocom” spēja atrast un segt visu gāzes deficītu.
Šī diversifikācijas politika ir viens no iemesliem, kādēļ energoresursu pieejamība 2025.gadā kļuva tikai par Tiraspoles problēma, bet Kišiņeva spēja stabilizēt situāciju savā kontrolē esošajā teritorijā. Neskatoties uz 2022.-2023.gadumijas enerģijas krīzi Moldovā un par spīti Kremļa iejaukšanās operācijai vēlēšanās, Maija Sandu spēja uzvarēt Moldovas 2024.gada prezidenta vēlēšanās un nosargāt Moldovas kursu uz Eiropas Savienību.
Kremlis sajuta – Moldova slīd ārā no rokām.
Mākslīgi izveidota humānā krīze
Gāzes tranzīta pārtraukšana caur Ukrainas teritoriju faktiski neliedz Piedņestrai piegādāt gāzi caur alternatīvu Transbalkānu gāzesvadu, kas iet caur Bulgārijas un Rumānijas teritoriju. Turklāt to var izdarīt arī “Gazprom”. Tomēr Krievijas energokompānija līdz šim nav rezervējusi nekādus apjomus šajā maršrutā. Kremļa propagandas naratīvs pašreizējā Piedņestras krīzē ir tāds, ka “Gazprom” 2025. gada sākumā apturēja gāzes piegādes tādēļ, ka Moldovas valdība nav nokārtojusi parādu 709 miljonu ASV dolāru apmērā.1 Kišiņeva šo parādu apstrīd, balstoties uz neatkarīgu auditu, ko 2023. gadā veica Norvēģijas un Lielbritānijas auditoru kompānijas “Wikborg Rein” un “Forensic Risk Alliance”. Auditā tika secināts, ka Moldovas faktiskais parāds ir tikai 8,6 miljoni dolāru, kas ir vairāk nekā 80 reižu mazāks par Krievijas prasīto summu.
Moldova piedāvāja Piedņestras varasiestādēm nodrošināt elektroenerģiju un gāzi no dažādiem piegādātājiem Eiropā, lai novērstu situāciju, kurā “separātiskā” reģiona iedzīvotāji cieš aukstumā bez apkures, karstā ūdens, kā arī ar gāzes un elektrības pārtraukumiem gandrīz visu diennakti. Neskatoties uz iedzīvotāju veselības un dzīvības apdraudējumu ziemas apstākļos un iespējamo ekonomikas sabrukuma risku, Tiraspoles varasiestādes un Piedņestras režīma “prezidents” Vadims Krasnoseļskis atteicās pieņemt jebkādus Kišiņevas priekšlikumus un pat necentās meklēt alternatīvus risinājumus esošajām problēmām. Viņš ir gatavs saņemt tikai un vienīgi Krievijas “humāno” gāzi.3
Vienlaikus Krasnoseļskis vaino Moldovas valdību un neuzņemas nekādu atbildību, kaut arī apgalvo, ka ir “neatkarīgas valsts prezidents”. Cilvēces vēsturē ir grūti atrast līdzīgus gadījumus, kad marionete tik atklāti demonstrē savu pakļautību, kamēr tās pārvaldītās teritorijas iedzīvotāji kļūst par burtiskiem ķīlniekiem. Krievijas diktators Putins kārtējo reizi pierāda, cik ļoti viņam “rūp” tā saukto Krievijas tautiešu labklājība un dzīvība, it īpaši, ja tās tiek svērtas pret viņa ģeopolitiskajām ambīcijām.
Pretstāve turpinās…
Kopš Piedņestras enerģētiskās krīzes sākuma Moldova veiksmīgi spējusi noturēties pret visiem Krievijas šantāžas mēģinājumiem. Kremlis ir pacēlis likmes augstu, taču tas spēlē bīstamu spēli. Pastāv risks zaudēt tiešu kontroli pār reģionu, ja humānā krīze pāraugs nekontrolējamā haosā. Tomēr Kremlis, visticamāk, centīsies nepieļaut šādu attīstību, jo Piedņestra joprojām ir būtisks instruments, lai ietekmētu Moldovas iekšpolitiku.
Ģeogrāfiskā izvietojuma un neesoša teritoriālā koridora starp Piedņestru un Krieviju dēļ Kremļa iespējas fiziski ietekmēt vai iejaukties procesā ir ierobežotas, kas neveicina tā plānus un ieceres. Joprojām paliek neskaidrs, cik ilgi Kremlis ir gatavs blefot un cik tālu tas ir gatavs iet. Piedņestras režīms uzstājīgi atsakās pieņemt pat Moldovas piedāvāto humāno palīdzību – medicīnas preces, pārtiku, degvielu un ģeneratorus. Moldovas integrācijas ministra vietnieks Oļegs Serebrians šo Tiraspoles rīcību pret Piedņestras iedzīvotājiem raksturoja kā “genocidālu attieksmi”.
Lai arī ir sajūta, ka Moldova šobrīd piedzīvo izšķirošu brīdi savā mūsdienu vēsturē, kad tā beidzot spēs atgūt pilnīgu kontroli pār visu savu starptautiski atzīto teritoriju, situācija nebūt nav tik vienkārša vai tuva atrisinājumam. Moldovas valdībai un tās pilsoniskajai sabiedrībai būs jāmobilizē visi politiskie, diplomātiskie un sociālie resursi, lai pārvarētu nākamos slazdus, kurus Kremlis izliks Moldovai.
Jāņem vērā, ka 2025.gadā Moldovā notiks parlamentārās vēlēšanas, kurās Kremlis vēlēsies gūt revanšu par zaudējumu Sandu pagājušajā gadā. No apmēram 400 tūkstošiem Piedņestras iedzīvotāju apmēram 75% (350 tūkstošiem) ir Moldovas pilsonība, tomēr šie iedzīvotāji tradicionāli ir bijuši apātiski pret vēlēšanām Moldovā, jo nejūtas tai piederīgi.4 Tomēr tas ir būtisks līdz šim plaši neiedarbināts politiskais resurss Kremļa rokās. Nav šaubu, ka Piedņestrā papildus fiziskam aukstumam ir iedarbināti nepieciešamie propagandas un dezinformācijas mehānismi, lai veicinātu tās iedzīvotāju noskaņojumu pret Moldovas proeiropeisko valdību.
