Piederu sapņotāju cunftei! 0
Tukuma Goda pilsonis, vēsturnieks, publicists un dzejnieks Elmārs Augusts Rumba martā atzīmēja 85. jubileju.
Dzimis Jaunpils pagastā saimnieka ģimenē, beidzis Kauņas speciālo milicijas skolu, strādājis par milicijas operatīvo darbinieku, audzinātāju Irlavas bērnunamā un skolotāju Džūkstē. Pēc vēsturnieka diploma saņemšanas – Tukuma novadpētniecības muzeja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un fondu glabātājs, vēlāk – direktors. 1959. gadā sāka publicēties par vēstures, sabiedriskās dzīves, literatūras un kultūras jautājumiem. Ir vairāku grāmatu līdzautors. 2008. gadā iznāca dzejoļu krājums “Puikas sirds un mūža zīmes”, bet 2012. gadā – dzejoļu krājums “Saulava”. Dzīvo saskanīgā laulībā ar dzejnieka Pētera Jurciņa māsu Annu, trīs gadus bija svaiņa dibinātās Tukuma Literātu apvienības vadītājs.
– Jums ir pieredze izmeklētāja, pedagoga, vēsturnieka, direktora un pat zemnieka amatos. Kurai cunftei visvairāk piederīgs jūtaties, un kā tās veidojuši dzejnieku?
E. A. Rumba: – Piederu sapņotāju cunftei! No agras bērnības līdz sirmas bārdas laikam dzīvoju divās pasaulēs – iztēles un fantāziju plašajā valstībā un reālās dzīves iežogā –, kas tomēr dažādu iespēju bagāts. Katra īstenotā iespēja devusi arī kādu skarbāku vai maigāku dzejas rindu. Dzejnieku radīja mana paralēlā pasaule.
– Esat piedzīvojis trīs valsts iekārtas maiņas, redzējis karu, sagaidījis atmodu. Ko jūs atbildētu tiem, kas šodien zūdās par grūtu dzīvi?
– Jā, mani gadi liek pašam justies vismaz kā vēstures lappusei. Esmu pieredzējis Staļina pielūgšanu un viņa radītās briesmas, dzirdējis leģionārus dziedam aizliegtās dziesmas, esmu bijis frontes puika, kad kaujas notika manā dzimtajā Jaunpilī. Šodien ir miera laiks, jumts virs galvas, maizes šķēle un man arī papīrlapa rokās. Tiem, kas zūdās, es teiktu: “Dari! Piedalies procesos, veido!” Bet viņi nedara – gaida, kad citi nokārtos dzīvi viņu vietā.
– Kādu redzat šābrīža ainu Latvijas literatūras vidē?
– Priecē literārais dzīvīgums, kas atdzimis, dodas dziļumos un plašumos. Skumdina, ka piedzimušie literārie preses izdevumi ātri nomirst. Šķiet, vainīga gan virsotņu, gan ikdienišķo ļaužu ierobežotā interese. Interesanti ir jauno formu meklējumi dzejā un prozā, taču iezogas pārcentība; rodas domas un tēlu mudžeklis, kurā pazūd vēstījums. Būtu vēlama plašāka informācija plašsaziņas līdzekļos par literāro darbību provincē. Vai mēs Tukumā zinām, kas notiek Limbažos un Gulbenē? Vai Rīgu tas interesē? Netīk dažkārt dzirdamais uzskats, ka provincē lielākoties darbojas diletanti un grafomāni; tam nevēlos piekrist, jo nozīmīgi kultūras procesi noris ne tikai Rīgā un izcili autori dzīvo ne tikai galvaspilsētā. Kopaina ir svarīga.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam vēl nepublicētu E. A. Rumbas dzeju.
Smagi snieg
Smaga, palsa debess gaismu māna,
smagas kupenas pie mājas stūra
smagām, aukstām sienām krājas.
Vārnas sabozušās gauži gremžas
smagi piesnigušā pīlādzī, kas plika
sadrupuša trotuāra malā skumji snauž.
Tikmēr saule tālumā aiz padebešiem
gaiši zaļus pavasara sapņus viegli
viegli glauž, starp nākamības asniem tie
jūtas liegi tā kā pirmie sniegi.
Viegli! Viegli!
Smagi snieg…
Zibšņi
Tik strauji aizplūst dienu straume,
ka sēkļi iznirst negaidot
un tuksneši aug bezauglīgi.
Tik strauji aizplūst dienu straume,
ka stundas kļūst kā soļi sīki,
vien rīta rasā spēku rod.
Tik strauji aizplūst dienu straume,
ka uzzib laime, negaidot.
Vīziju šovs
Pa durvju stenderi
Melns runcis rāpjas.
Es ieraugu pats sevi,
nesot viņam kāpnes.
***
Stāv tuksnesis
un tukši gaisi apkārt,
nav tik, cik
platmali kur pakārt.
***
Pa Durbes pili
klejo neredzamais Rainis.
Es iedziedos
kā nedzirdamais gailis.
Par brīnumvistām dziedu
un par zelta olām, ko visi laiki
visu laiku sola.
Vai zināms?
Cik zemi augstu lido
ļaužu domu vārnas,
kas pasauli uz praktisku
un pelēkmelnu pusi
nerimus un aicinoši ķērc.
Tām saulainums
tik pārmēr žilbinošs,
ka ēnu tumšums redzams
atklāti un neciešami asi.
Sauli piesaukt
garīgi un galīgi nav vērts.
Izdevīgi samaļas viss
velna miltos –
biznesā tik siltos.
Vai nemācīt pasauli vari,
pats sevī vai pasauli dari?
Vien dzejolī, dzejolī
pasauli radu un rādu!
Kādu?
Nez. Labs jautājums!
