Mazākumtautību pārstāvju piederības sajūta Latvijai stiprinās 18
Mazākumtautību pārstāvji kļūstot arvien lojālāki, esot pieaugusi viņu piederības sajūta Latvijai un aktivitāte vēlēšanās, bet nostalģija pēc padomju laikiem mazinoties. Tik optimistisku ainu cenšas zīmēt Kultūras ministrijas (KM) pasūtītais pētījums “Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā”, ar kura rezultātiem ministrija šodien iepazīstinās sabiedrību. Taču pastāv arī viedoklis, ka pētījuma autori mēģina attaisnot līdzšinējo integrācijas procesu, notušējot neglaimojošus faktus.
No pētījuma izriet, ka pašlaik mūsu valstij piederīgi jūtas 84% aptaujāto cittautiešu salīdzinājumā ar 67% līdzīgā pētījumā pirms diviem gadiem. Stiprāka kļuvusi arī piederības sajūta savai pilsētai un reģionam, vienlaikus nedaudz mazinoties piederības sajūtai Krievijai. Šobrīd ar kaimiņvalsti sevi saista 21% aptaujāto, bet 2015. gadā tādu bija 28%.
“Mazākumtautību pārstāvju attieksme kļūst lojālāka, mazinoties atšķirībām starp latviešu un mazākumtautību pārstāvju uzskatiem vairākos jautājumos. Vislielāko lepnumu par savu valsti mazākumtautības izjūt gadījumos, kad Latvija gūst starptautiskus panākumus kultūrā un sportā,” secināts pētījumā.
Atbildes liecina, ka tāpat kā 2015. gadā mazākumtautības Latvijā vispozitīvāk vērtē padomju laiku. Vairāk nekā puse jeb 55% uzskata, ka tas bija drīzāk labs, bet 16% – ļoti labs. Kritiska attieksme pret šo vēstures periodu vērojama vien nelielā daļā mazākumtautību pārstāvju (11%). Tomēr jāatzīmē, ka kopš 2015. gada būtiski samazinājies to cilvēku skaits, kas šo posmu vērtē kā ļoti labu (16% salīdzinājumā ar 29%), vienlaikus pieaugot “grūti pateikt” atbilžu skaitam (18% salīdzinājumā ar 9%).
Būtiski pieaudzis arī to cittautiešu skaits, kas par nepieņemamām uzskata 1941. un 1949. gada deportācijas. Pētījuma autoru ieskatā, tas varētu liecināt par zināmu vēstures pārvērtēšanu un virzību uz vienotu sociālo atmiņu Latvijā. Taču ievērojamas izmaiņas vērojamas neatkarīgās Latvijas laika (1991 – 2017) vērtējumā. 2015. gadā šo periodu kā drīzāk labu vai ļoti labu vērtēja 29%, bet šobrīd pozitīvu vērtējumu pauduši 44% aptaujāto mazākumtautību pārstāvju, kas liecinot par kopējā noskaņojuma uzlabošanos.
Salīdzinājumā ar 2015. gadu nedaudz palielinājies to mazākumtautību pārstāvju skaits, kas atzīmē LR proklamēšanas dienu 18. novembrī (52% salīdzinājumā ar 46%) un Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu 4. maijā (28% salīdzinājumā ar 24%).
Gan šis, gan citi pētījumi uzrāda, ka pilsonību ieguvušie cittautieši apzinīgi piedalās vēlēšanās un ar savu aktivitāti pārspēj pamatnāciju. Piemēram, šā gada pašvaldību vēlēšanās nobalsoja 71% no balsstiesīgajiem Latvijas krieviem un 65,8% no balsstiesīgajiem latviešiem.
Visbēdīgākā aina ir ar latviešu valodas zināšanu pašvērtējumu un valsts valodas lietošanu. Salīdzinājumā ar 2015. gadu ir pieaudzis to mazākumtautību pārstāvju skaits, kuri latviešu valodu nezina (8% salīdzinājumā ar 2%) vai kuriem ir pamatzināšanas (23% salīdzinājumā ar 15%). Attiecīgi no 30% līdz 17% samazinājies to mazākumtautību pārstāvju skaits, kuriem ir ļoti labas latviešu valodas zināšanas. Skatoties tautību griezumā, visvājākās valsts valodu zināšanas ir krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem. Šo tautību pārstāvji arī biežāk nekā citi atzīst, ka latviski runā nelabprāt. Tomēr kopumā gandrīz puse mazākumtautību pārstāvju latviski runā labprāt (46%), kas ir vairāk nekā pirms diviem gadiem (36%).
“Manuprāt, šis pētījums ir tendenciozs mēģinājums situāciju ar integrāciju parādīt gaišākos toņos, nekā tā ir, bet arī šeit nepatīkamā patiesība spīd cauri. Piemēram, cittautiešu piederības sajūta Latvijai augot, bet kādai Latvijai viņi vēlas piederēt? Tādai, kur var iztikt ar krievu valodu! To parāda šā paša pētījuma dati, ka valsts valodas zināšanas cittautiešu vidū pasliktinās,” kritiski pētījumu vērtēja Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), kuru īpaši satraukuši dati par krievu valodas pašpietiekamību. “Krievvalodīgie brīvi bauda kultūras un mākslas pasākumus krievu valodā, lieto to sabiedriskajā transportā, veikalos un citur. Turklāt 40% pamanās valsts un pašvaldību iestādēs iztikt ar krievu valodu. Kā tas vispār ir iespējams?” brīnījās deputāts. Viņam neizpratni rada arī pētījumā iekļautie cittautiešu ieteikumi, kā veicināt saliedētību Latvijā, piemēram, ka latviešiem vajadzētu vairāk piedalīties krievu svētkos, tostarp 9. maija svinībās; pilsonība būtu jāpiešķir bez valsts valodas pārbaudēm, jālikvidē Valsts valodas inspekcija utt. “Situācija ir bēdīga. Uzstādījums par integrāciju uz latviešu valodas pamata izplēn, bet ar šādiem politkorektiem pētījumiem integrācijas lauciņa kopēji mēģina attaisnot savas darbības,” sprieda Šnore.
Kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos Mārtiņš Kaprāns noraida pārmetumus par pētījuma tendenciozitāti. “Tas ir veikts pēc ļoti uzticamas izlases veidošanas metodes. Galvenais secinājums, ka sabiedrības sašķeltība Latvijā patiešām nav tik briesmīga, kā to reizēm mālē. Tomēr vienlaikus netiek slēpti arī trūkumi. Piemēram, vairākumam mazākumtautību pārstāvju joprojām ir negatīva attieksme pret Latvijas dalību NATO, kā arī neviennozīmīgs vērtējums Ukrainas konfliktam. Tas diemžēl parāda Kremļa mediju ietekmi uz šo Latvijas iedzīvotāju daļu, un tā ir problēma, kas vēl būs jārisina,” teica Kaprāns.
Pētījumu “Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā” pēc KM pasūtījuma veicis Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Tā ietvaros aptaujāti 922 mazākumtautību pārstāvji.
