– Runājot par “Lielajam Kristapam” nominēto filmu “Dārznieks” – tas, šķiet, ir gluži cits žanrs. 3
– Jā, žanrs cits, noskaņa arī, auditorija pavisam noteikti atšķirīga, tāpat veids, kādā runāt ar skatītāju, bet mans patriotisms arī tajā klātesošs. Varbūt es to pat nesauktu par patriotismu, vispār man nepatīk šis vārds. Drīzāk tā ir dzīves izjūta, to, ko es jūtu pret šo – zemi, jā, zemi, neteikšu valsti, piederība šai vietai un atbildība pret savu tautu – tas līdzīgs abās filmās.
– Kā saprotu, sižets atnāca jau pirms ilgāka laika un piedzīvoja būtiskas transformācijas.
– Jā, ideja atnāca no kāda vācu stāsta par dārznieku. Viņš strādā kā kalps pie saimniekiem, rūpējas par dārzu, it kā tas piederētu viņam, un visi par viņu tādēļ smejas. Man šis stāsts ļoti iesēdās prātā un sasaistījās ar to, kas šobrīd notiek lauku vidē, domājot par savas paaudzes cilvēkiem. Patiesībā citādi tas galīgi nav saistīts ar manu filmu, tikai viens motīvs. Vispirms mēģināju pati šo sižetu uzrakstīt stāstā par mūsdienu lauku vidi, paaudžu un vērtību maiņu, un, kad tas izdevās, sapratu, ka gribas stāstu parādīt filmā – pavisam atšķirīgā, nekā jebkad esmu taisījusi, pamēģināt, kā būtu šādā poētiskā veidā runāt par lietām – bez izskaidrošanas, bez dialogiem – kino valodā.
– Šajā filmā galveno lomu atveido nepavisam ne aktieris…
– Jā, tas ir mākslinieks, grafiķis Valdis Villerušs – brīnišķīgs mākslinieks, cilvēks, brīnišķīgs dārznieks, tikai pavisam citā jomā – kāds pie ziņas par filmu komentāros bija uzrakstījis: “Tas taču ir burtu dārznieks!”
Es zināju, ka nevēlos galvenajā lomā aktieri gan tādēļ, ka stāsts būvēts dokumentālā sajūtā, gan arī tādēļ, ka ikvienam tās paaudzes aktierim, kurā ir mans dārznieks, ir savs ekrāna veidots “nospiedums”. Meklēju neaktieri, un man palaimējās sastapt Valdi Villerušu.
– Man, skatoties latviešu kino, palaikam ļoti traucē latviešu aktieru tendence justies kadrā kā teātrī.
– Tā tendence, manuprāt, nedaudz sāk mainīties uz labo pusi, bet tā patiešām mēdz būt. Iemesls, man šķiet, ir tas, ka mūsu aktieriem ilgus gadus nav bijis iespējas sevi izpaust kino, viņi lielākoties pieraduši darboties uz skatuves, spēlēt, lai pēdējā rindā tevi redz. Kino ir pavisam cita specifika, un ir grūti uz to pārslēgties. Otra problēma – pati mūsu valoda, veids, kādā mēs, latvieši, runājam, ir ļoti teatrāls. Ja nogriezīsiet filmai skaņu, nemaz nebūs tik traki, bet ar skaņu uzreiz ir tāds kā signāls: “Tas nav pa īstam!” Tā ir labojama lieta, ar aktieriem jāstrādā, bet ar neaktieriem reizēm ir pat vieglāk – piemēram, Renāra Vimbas filmā Elīna Vaska, nebūdama aktrise, nospēlēja ļoti labi, arī Jura Kursieša “Modrī” galvenais varonis nav aktieris.
– Cik jums gan kā režisorei, gan skatītājai svarīga autentiskuma sajūta vēsturiskās filmās?
– Ja uzstādījums filmai ir vēsturiska filma, lai gan te varam diskutēt, ko nozīmē vēsturiska filma un cik lielas atkāpes no it kā vēsturiskas patiesības pieļaujamas, tad jābūt ļoti skrupulozam, nedrīkst rādīt skatītājam mūsdienu lietas un censties iesmērēt tās par pagātni, cerot, ka skatītājs nepamanīs vai būs gana neizglītots, lai atšķirtu padomju laiku ledusskapi no mūsdienās ražotā. Katrā ziņā es ļoti nemīlu, ja skatītāju māna tādā klajā, negudrā veidā. Kino jāprot mānīties tā, lai tas izskatās ticami.
– Un kā jums pašai veicās ar rekvizītiem topošajai filmai?
– Liekas, tas noticis tik nesen, tomēr – pagājuši gandrīz 30 gadi, un atmiņā nepavisam visas detaļas nav saglabājušās. Rīkojos ļoti vienkārši – gāju uz arhīvu, skatījos filmas, Tautas frontes muzejā ir daudz informācijas, arī vecajos žurnālos – nācās papētīt šo laikmetu, lai liktu to uz ekrāna, taču tas bija ļoti interesants process. Tagad to diezgan grūti iedomāties, sevišķi jauniešiem, bet tajā laikā valdīja diezgan liela nabadzība, tika vilktas arī 60. un 70. gadu drēbes, ja gribējās būt šikākam – šuva paši, bērniem – vairāk uz izaugšanu vai nu atkal knapi, knapi, arī basenītēm – purniņš nogriezts, lai īkšķītis izlien ārā un vēl var uzvilkt. Mūslaiku bērniem tas būtu kaut kas neiedomājams…
Radošā vizītkarte
MADARA DIŠLERE (1980)
Režisore, nominēta balvai “Lielais Kristaps” par filmu “Dārznieks”.
Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” veido debijas pilnmetrāžas spēlfilmu “Paradīze ’89”. Bērnībā atveidojusi mazo Īdu Vara Braslas filmā “Emīla nedarbi”.
Strādājusi par otro režisori pie filmām “Melānijas hronika”, “Es esmu šeit”, “Nevajadzīgie cilvēki”, “Rūgtais vīns”, “Rīgas sargi”, “Mona” un citām.
Kā scenāriste, režisore, montāžas autore veidojusi īsfilmas “Vējš pelēkās priedes nolauza” (2012), “Dzejolis” (2011), “G Punkts” (2011), “Andžiņš” (2010).
Studējusi režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, diplomdarbs – “Vējš pelēkās priedes nolauza” (2012).
