Piedāvā “Tautas ataudzes” stratēģiju: “Jo vairāk bērnu, jo pārtikušākai un privileģētākai vajadzētu justies ģimenei” 33
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja dzimstība Latvijā saglabāsies pagājušā gada līmenī, kad uz vienu sievieti bija tikai 1,57 bērni, iedzīvotāju skaits valstī strauji kritīsies. Pērn Latvijā piedzima 17 400 mazuļu, un tas jau bija par maz, taču, ja dzimstības īpatsvars saglabāsies esošajā līmenī, drīz mūsu valstī gadā piedzims vien 14 000 bērnu.
Tik skarbas prognozes par Latvijas demogrāfisko nākotni izsaka ekspertu sadarbības platformas “Demogrāfijas lietu centrs” vadītājs, premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks, kurš norāda: ja neuzlabosies demogrāfiskā situācija, nebūs jēgas no tā, ka pēdējās desmitgadēs Latvija atguvusi brīvību un atdzimusi kā valsts.
Lai tauta atjaunotos, dzimstības koeficientam būtiski jāaug – tam vajadzētu būt 2,4 bērniem uz vienu sievieti. Reālāks mērķis gan būtu sasniegt vismaz koeficientu 2,1. Tiesa, Nacionālais attīstības plāns ir vēl pieticīgāks: tas paredz, ka 2027. gadā dzimstības koeficients būs pakāpies vien līdz 1,77. Jāpiebilst, ka 2018. gadā šis koeficients bija 1,61, tātad pēdējos gados tas nedaudz krities.
Cerībā uzlabot dzimstību Latvijā I. Parādnieks kopā ar ekspertiem radījis “Tautas ataudzes” stratēģiju, kam vajadzētu būt vienai no sadaļām Bērnu, jauniešu un ģimenes politikas pamatnostādnēs, ko drīzumā vajadzētu pieņemt valdībai.
Jo vairāk bērnu ir ģimenē, jo pārtikušākai un privileģētākai tai vajadzētu justies, tāds ir viens no galvenajiem stratēģijas mērķiem. Tikmēr realitāte – ar katru bērnu, kas ienāk ģimenē, pieaug risks tai nonākt nabadzībā. Arī kredītu bankā saņemt daudz grūtāk ir tiem, kas audzina bērnus. Demogrāfs Ilmārs Mežs piekrīt: dzimstība būtiski uzlabosies vien tad, kad valsts politika būs panākusi, ka ģimene finansiāli necieš, radot bērnu.
Zema dzimstība apdraud arī valsts ekonomisko attīstību. Darba tirgū ik gadu vajadzētu ienākt tikpat strādājošajiem, cik to pamet.
Taču ik gadu pensionējas ap 24 000 strādājošo, bet darba gaitas uzsāk tikai 18 000 jaunu darbinieku, teic Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.
Stratēģija dzimstības veicināšanai paredz vairākus darbības virzienus, kuros iekļauti gan praktiski, gan vairāk filozofiski darbi, piemēram, veidot sabiedrībā pozitīvu attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. Savukārt praktisks darbs varētu būt izmaiņas valsts sociālajā apdrošināšanā: par laiku, ko vecāki pavada, kopjot bērnu, tiktu maksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tas novērstu to, ka vecākiem, kas kopuši bērnu, ir mazākas pensijas nekā citiem. Turklāt pensiju kapitāla pieaugumam būtu jābūt atkarīgam no bērnu skaita, kā arī vienam no vecākiem, ja ģimenē ir vismaz divi bērni, būtu tiesības uz priekšlaicīgu pensiju: jo vairāk bērnu, jo agrāk drīkstētu pensionēties.
Vēl viens praktisks darbs: jauna mājokļu programma “Ģimenes māja nomā ar izpirkumu”, ko īstenotu pašvaldības, taču valsts tai veidotu īpašus finanšu instrumentus. Programmas ietvaros jaunas ģimenes pat bez bērniem varētu par saprātīgu cenu īrēt mūsdienīgu un energoefektīvu mājokli reģionos, kas ar laiku nonāktu ģimenes īpašumā. “Ja būs atbilstoša vide, būs arī bērni,” spriež I. Parādnieks.
Kā var noprast no I. Parādnieka paustā, viens no mērķiem būtu panākt, lai bērni dzimtu jaunākām sievietēm, jo secināts: jo agrāk ģimenē ienāk pirmais mazulis, jo vairāk bērnu ģimene radīs kopumā. Taču patlaban pirmais bērns dzimst 27,8 gadu vecumā, bet vidējais dzemdētājas vecums ir 30,2 gadi. Stratēģijas tapšanā iesaistīta arī Latvijas Studentu apvienība, kas aptaujājusi 1500 studējošos, kuri atzinuši, ka studiju laikā neveido ģimeni un nerada bērnus, jo šādām jaunām ģimenēm nav atbilstoša atbalsta.
I. Parādnieks gan atzīst, ka no stratēģijas vien dzimstība neuzlabosies, nepieciešama mērķtiecīga valsts politika. Lai tāda būtu, vajadzīgi konkrēti likumprojekti, kas gūtu atbalstu Saeimā un valdībā. Taču viņam trūkst resursu likumprojektu izstrādei. Šobrīd tapis tikai projekts, kas paredz uzlabot pirmsskolas bērnu aprūpi.
Vecāki varētu izvēlēties, vai sūtīt bērnu pašvaldības vai privātajā bērnudārzā. Privātais bērnudārzs būtu jālīdzfinansē pašvaldībai, maksājot līdz pat 400 eiro mēnesī, kamēr šobrīd vietvaru līdzfinansējums ir 220 līdz 360 eiro. Vecāki varētu arī paši pieskatīt mazuli, saņemot no pašvaldības 210 eiro mēnesī, kā arī par bērna pieskatītāju tiktu veikta valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tāds pats finansiāls atbalsts no pašvaldības tiktu vecākiem, kas izvēlētos aukles pakalpojumus. Līdzīga sistēma ir Norvēģijā, un pēc tās ieviešanas dzimstība uzlabojusies pat par četriem procentiem.
Tiesa, nevar arī apgalvot, ka līdz šim dzimstības uzlabošanas jomā nekas nebūtu darīts: ir pieauguši vecāku pabalsti, turklāt daudzbērnu ģimenēm pat būtiski, ieviesta stipendija “Studētgods”, kas ļauj saņemt stipendiju studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm, pamazām mazinātas rindas uz bērnudārziem. Tomēr, kā liecina dzimstības dati, rezultāts nav iepriecinošs.
I. Mežs vērtē, ka demogrāfijas politika Latvijā ir kā zilonis, kam ir gluži labs snuķis un pat grezna aste, taču rumpis gan ir sačākstējis. Pie tā vainojami politiskie spēki, kam dzimstības jautājumi acīmredzot neesot prioritāte, jo pat priekšvēlēšanu laikā par šo tēmu pēc būtības nav runāts.
