Izsniegtu kaut miljardu, ja būtu pieprasījums. Saruna ar “Swedbank” vadītāju Māri Mančinski 10
Kāpēc ātro kredītu vieglāk dabūt nebankā? Kāpēc vairāk īrē, nevis pērk? Vai tiešām sākas jauns kreditēšanas vilnis? To “Swedbank” valdes priekšsēdētājam Mārim Mančinskim jautāja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
– Bankas, kas līdz šim tika uzskatītas gandrīz vai par vienīgo naudas veikalu, tādas vairs nav. Pat pieejamākās ne. Kā vērtējat ātro kredītu firmu ekspansiju un savstarpējās aizdošanas platformas – “Mintos”, “Twino”?
– Finanšu tirgū arvien vairāk ienāk dalībnieki, kuri piedāvā pakalpojumus, ko agrāk piedāvāja tikai bankas. Šī tendence vērojama visur pasaulē, un šajā ziņā Latvija nav izņēmums. Kā pirms aptuveni pieciem gadiem parādījās ātro kredītu firmas, tā tagad – šīs savstarpējo aizdevumu platformas. Piemēram, ASV un Lielbritānijā tās darbojas jau aptuveni astoņus gadus.
– Varbūt pēc krīzes bankas, tostarp jūsu pārstāvētā, kļuvušas piesardzīgākas kredītu izsniegšanā? Savukārt ar šiem piedāvājumiem tiek aizpildīts augošais pieprasījums.
– Iespējams, kādu kredītu izsniegšanas jomā patiešām bankas kļuvušas konservatīvākas. Ja būs pieprasījums, tad vienmēr būs uzņēmēji, kuri mēģinās aizpildīt šo brīvo nišu ar saviem piedāvājumiem. Ātro kredītu firmas un savstarpējo aizdevumu platformas šajā piedāvājumā nav vienīgās, finanšu tirgū vēl ir mikroaizdevēji, tostarp pat starptautiskie. Domāju, ka turpmāk šādu piedāvājumu būs arvien vairāk un konkurence šo tā saukto nebanku aizdevēju starpā pieaugs.
– Vai “Swedbank” darbību netraucē tās astoņpadsmit ātro kredītu firmas un nu jau divas minētās platformas, kas jau darbojas Latvijā?
– Varētu jau vēlēties, lai mēs būtu vienīgā banka valstī. Bet tas būtu kaitīgi gan tirgum, gan mums pašiem. Jebkāda konkurence mudina arī mūs nemitīgi domāt, kā kļūt labākiem. Tāpat tā skubina mūs pārņemt labāko no pasaules pieredzes. Pēc minēto jauno dalībnieku ienākšanas tirgū arī mēs vienubrīd spriedām, vai bankas ietvaros nevajadzētu radīt kādu līdzīgu piedāvājumu saviem klientiem. Bet tad atteicāmies no šīs idejas. Jo kam tad mēs aizdotu naudu šādā veidā? Tiem, kuriem paši pašlaik nevaram aizdot! Tas nebūtu ētiski. Citu pasaules valstu pieredze turklāt apliecina, ka šo dalībnieku īpatsvars finanšu tirgū nav liels.
– Jūsuprāt, tā vajadzētu būt, ka pārdesmit minūšu laikā ikviens var neierobežoti aizņemties naudu firmās? Vācijā tādu ātro aizdevēju vispār nav!
– No makroekonomikas viedokļa raugoties, šāda aizdošana nerada pārāk lielu ļaunumu, jo aizdevumu kopapjoms nav liels. Bet šāda aizdošana radīja sociālas problēmas, tāpēc ka no valsts puses būtībā tai nebija nekādas uzraudzības. Nesen Saeimā pieņemtie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā turpmāk regulēs šo aizdevēju darbību. Piemēram, Lielbritānijā šādām ātro kredītu firmām vajadzīgas aktīvu pārvaldītāju licences, proti, tām ir tiesības saņemt no personām naudu, lai pēc tam ieguldītu to citur. Vēlreiz uzsvēršu, ka galvenais priekšnoteikums šādu aizdevēju darbībā ir valsts uzraudzība, kādas līdz šim būtībā nebija.
