Kā neiebraukt auzās. “Liepziedi” ieteic valstij pacīnīties par citādiem zaļināšanas nosacījumiem 0
Salgales pagasta z/s “Liepziedi” saimnieki Gundars un Ermīns Liepas augkopībā strādā ar modernajām tehnoloģijām un uzmanību sev pievērš arī ar auzu un kartupeļu audzēšanu Zemgalē. Saimnieki seko līdzi arī Kopējās lauksaimniecības politikas vēsmām nākamajā ES plānošanas periodā un aicina valsti pacīnīties par jauniem zaļināšanas nosacījumiem Latvijas laukkopjiem.
– Saimniekojat Zemgalē, kur pārsvarā audzē graudus un rapšus. Kāpēc “Liepziedos” stāda kartupeļus?
Gundars Liepa: – Tie mums ir papildu kultūra 10 ha platībā, lai vēl pāris mēnešus būtu ko darīt un ziemā varētu darboties – pārdot, tādējādi arī strādniekiem nodrošinot darbu. Kartupeļus nedaudz audzējam kopš saimniecības dibināšanas 1992. gadā. Tehnoloģijas tolaik nebija tādas kā patlaban. Vairāk bija roku darba, cilvēkiem tas nepatīk. Tagad kartupeļu cilāšana ar rokām ir ļoti minimāla.
Ermīns Liepa: – Kad beidzām audzēt cukurbietes, palielinājām kartupeļu stādījumus. Šobrīd esam iecerējuši platību nedaudz samazināt.
G.: – Latvijā vairāk nekā 15 centus par kilogramu nevaram saņemt. Ja šo cenu pārsniegsim, uzreiz ievedīs kartupeļus no citām valstīm. Latvijā audzējam kartupeļus vairāk, nekā pašiem vajag, tāpēc jāmeklē tirgus aiz valsts robežām. Pirms Krievijas sankcijām bija gadi, kad kartupeļus varēja pārdot par 18–20 centiem kilogramā. To tirgu nevarēja piepildīt, tāpēc labi pelnījām. Tuvu cilvēku lokā esmu teicis – varam būt solidāri ar Eiropu, tomēr pēc Krievijas tirgus aizvēršanas uz katriem 10 ha tikai kartupeļu vai dārzeņu mēs, lauksaimnieki, zaudējām aptuveni 10 000 eiro. ES dalībvalstīs kartupeļus nevajag. Tāpēc dārzeņu un kartupeļu cena ir uz izdzīvošanas sliekšņa. Patlaban vairumā kartupeļus pērk par 10–11 centiem 20 centu vietā. Saprotu, ka Latvijas cilvēkiem izdevīgāk ir pirkt lētus kartupeļus.
– Kādas vēl kultūras audzē Liepziedos?
– Aizvadītajā sezonā bija piecas kultūras, šogad būs četras. Galvenokārt audzējam kviešus un rapšus. Rudenī kūlām arī zirņus, pupas un auzas. Ziemas kviešus sējām 467 ha platībā, nedaudz arī vasaras kviešus. Aizvadītajā gadā pēdējo reizi kūlām ‘Edvins’ šķirni. Ar šo šķirni ir jādarbojas ļoti uzmanīgi, tā viegli krīt veldrē. Nedrīkst pārforsēt slāpekļa mēslojumu. Šķirņu izvēles princips ir vienkāršs – sējam vismaz trīs kviešu šķirnes, lai varētu pakāpeniski kult.
– Kāpēc pievērsāties auzu audzēšanai?
G.:– Pirmo reizi tās sējām aizpērn 30 ha platībā, pērn – 40 ha. Pavasarī auzas esam iecerējuši sēt 80 ha platībā. Vecumniekos mums ir arī zeme 150 ha, kur vēl visai platībai nav veiktas augsnes analīzes. Izskatās, ka tur ir paskābas augsnes. Zinām, ka kvieši īpaši labu ražu tādā augsnē nedod. Auzas pērn deva 6–7 t/ha. Tā ir ļoti labi raža. Ja tām patīk un ir tāda raža, tad augsnes skābums varētu būt PH 6, nevis bāzes PH 7 kā šeit, Salgalē, kur kvieši un rapši jūtas ļoti labi.
Auzas kā starpkultūra ir sanitārs. Nevar kviešus un rapšus visu laiku vienā vietā audzēt. Ja auzas konkrētā vietā labi aug, kāpēc tās neaudzēt? Sadarbojamies ar Rīgas dzirnavnieku, kas izveidojis bērnu programmu – ražo putras, pārslas, miltus no auzām. Rīgas dzirnavnieks piedāvā auzu šķirnes – galvenokārt skandināvu, kas spēj mūsu dabas apstākļiem piemēroties. Patlaban mums ir ‘Viviana’. Audzējot auzas pēc Rīgas dzirnavnieka pasūtījuma, maksa ir nedaudz labāka nekā citiem.
– Ziemas kvieši un rapši tomēr ir visienesīgākās kultūras?
– Cena šīm kultūrām ir cita. Zemgalē, protams, neaudzēs tikai auzas. Tās der kā starpkultūra. Mums līdz šim zaļināšanas kultūras bija vien zirņi un pupas. Tos ņem nost. Ja valdība Eiropai pateiktu, ka mēs ieviešam savu zaļināšanas programmu, kur izmantojam auzas, tas būtu ideāli, ja varētu to izsist! Citi cenšas grāvmalas un papuves atstāt. Nesaku, ka papuves atstāt ir slikti, iespējams, tās arī vajag. No mūsu pieredzes, no uzņēmēju puses, papuves atstāšana ir ieguldījums. Zeme tāpat ir jākustina, jāmiglo. Ja iesēj auzas pavasarī, kaut ko arī novāc. Zeme ir iestrādāta, auzas nekādi netraucē zaļināšanai! Tas ir mūsu viedoklis.
– Vai esat ar šo ieteikumu vērsies lauksaimnieku organizācijās?
– Esmu “Zemnieku saeimas” biedrs. Ieviest Eiropas regulās šādu nosacījumu Latvijai neesot tik vienkārši. Patlaban sola, ka pēc 2020. gada dalībvalstīm būšot lielāka patstāvība, Latvijai liels pluss būtu, ja auzas varētu būt starpkultūra līdz 5% no aramzemes.
E.: – Nav pareizi izraut no ražošanas 5% zemes. Mums aizliedz audzēt pupas un zirņus kā starpkultūru, bet no 1. septembra līdz 31. oktobrim ir jābūt starpkultūrai. Pēc tās mēs nevaram ziemājus sēt, ir grūti uzart zemi, tā ir izņemta no aprites.
G.: – Nesen biju Vācijā. Viņi novembrī vēl var paspēt ziemājus sēt, mēs nevaram. Ar starpkultūru iznāk tā – mēs nokuļam labību, gatavojam augsni, diskojam, sējam ar sējmašīnu, gaidām, lai zaļā masa līdz rudenim saaug. Tas ir ļoti, ļoti dārgi. Kad vēsāks rudens, zaļā masa neizaug tādā daudzumā, lai finansiāli atgūtu ieguldījumu. Turklāt augustā, kad jākuļ un jāsēj rapši, jāpaspēj vēl starpkultūru iesēt. Tas ir vienkārši fiziski neiespējami.
E.: – Turklāt koeficients starpkultūrai ir vien 0,3. Tas nozīmē, ka 5% no 800 ha ir apmēram 130 ha. Mums visgrūtākajā kulšanas brīdī papildus ir jāiesēj 130 ha, lai izpildītu šo prasību. Tas ir liels platību daudzums.
G.: – Tas nav mūsu lauksaimniekiem iespējams. Kaut fiziski varētu to izdarīt, šī masa mūsu dabas apstākļos neizaug līdz tādai kondīcijai, lai tā būtu adekvāta veiktajam naudas ieguldījumam. Maksā sēkla, mūsu darbs, tehnika dilst, bet zaļā masa izaug, cik izaug. Rudenī tādā mitrumā kā aizvadītajā gadā pamēģiniet to dubļos ieart. Un tālāk? Tā nomuļļājies. Velk uz bankrotu, nevis uz labumu. Ir jāsaka Eiropai skaidri un gaiši – ja nevēlaties mūs kā savus partnerus, kā valsti, kas jums līdzi attīstās, tad tā arī sakiet, nevis veidojiet regulas, kuras mēs šeit nevaram izpildīt. Man brīžiem šķiet, ka tas tiek darīts ar mērķi šeit gremdēt biznesu.
“Zemnieku saeimas” pārstāvji stāstīja, kāpēc Eiropā ir sarežģīti pierādīt, ka mums nevajag tādu zaļināšanu, kāda ir jāveic patlaban. Itālieti, spāni vai francūzi ir grūti pārliecināt, kāpēc viņi drīkst, bet mēs ne.
– Kādas kultūras izmantojat zaļināšanai?
– Mēs zaļināšanai galvenokārt izmantojām pupas. Bijām pārņēmuši jaunu teritoriju, sējām ‘Boxer’ šķirni 90 ha platībā vien tādēļ, lai šo platību iekoptu. Kviešus sēt nevarēja, bija daudz vārpatas, pavasarī vārpatu pupās var nomiglot. Papuvi apgūstot un pupas sējot, trīs tonnas no ha nokūlām. Paskatījāmies – pēc zirņiem kvieši deva divas tonnas vairāk ražas nekā kvieši pēc kviešiem vai kvieši pēc rapšiem. Arī pēc rapšiem kvieši ir labāki, to var uzreiz redzēt augu sekā. Ja sēj kviešus trīs gadus pēc kārtas, tad trešajā gadā jādod papildu fungicīds, jūti, ka nav ko paņemt no zemes, un raža jau samazinās. Ieliec starpkultūru – kartupeļus, rapšus, pupas vai auzas – nākamajā gadā redzi pavisam citu ražu. Starpkultūra ir jāliek! Nevar audzēt vien kviešus un rapšus! Pupas un zirņus no mums pērk Elagro Trade Elejā.
E.: – Pērn izauga fantastiski zirņi, sējām šķirni ‘Tonga’. Diemžēl nepaspējām nokult, kamēr tie vēl stāvēja kājās. Pirmā raža bija 6 t/ha, bet sākās negaiss ar krusu un nolīdzināja lauku gar zemi. Vēlāk atkal lietus bija, tā ka nokūlām tikai četras tonnas no ha. Krusa bija tāda, ka kviešu graudus izsita no vārpām. Zirņi ir diezgan liela riska kultūra, labāk sēsim pupas.
– Kāda jūspusē ir situācija ar meliorācijas sistēmām?
G.: – Paldies valstij par upīšu tīrīšanas programmas sākšanu, ko redzam savā apkārtnē. Tad mēs, lauksaimnieki, varam savus mazos grāvīšus sākt tīrīt, ātrāk to darīt nav jēgas. Saviem spēkiem esam centušies tīrīt iztekas, uz lauka mazās bedrītes, meliorācijas piltuvītes atrodam un sakārtojam.
E.: – Mums nav tādu lauku, kur vajadzētu būtiski atjaunot meliorācijas sistēmu. Nomas laukos meliorācijas sistēmā neieguldīsim naudu, tas neatmaksājas.
G.: – Patlaban mums no 820 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) īpašumā ir 220 ha. Šobrīd risinām sarunas vēl par 240 ha pirkumu. Viena saimniecība pārtrauca darbību 2016. gadā, ar mūsu bankas atbalstu to pirksim. Pagaidām nomājam tās zemi. Darījums ir par 5000 eiro/ha. Zemi jau iekopām ar pupu sēšanu. Kopš 1991. gada, kad sākām darboties, bija arī citas iespējas pirkt zemi. Likvidējās saimniecības, tomēr negribējām uzņemties aizdevumu slogu. Jācenšas paņemt šo pirkumu, tas ir pēdējais vagons, vienkārši izsakoties. Plānojam sadarbību ar banku uz 20 gadiem. Pirmie desmit gadi ir jāiztur, tad aizdevuma summa samazināsies, būs vieglāk. Es sākšu, dēls pabeigs.
E.: – Mērķis ir saglabāt esošās platības un palielināt līdz 1000 ha, lai saglabātos ģimenes saimniecības modelis. Mums ir arī iespējas celt ražību. Ja dabas apstākļi kļūs kā Anglijā, bez īstas ziemas, ar garāku veģetācijas periodu, vidējo 8–10 tonnu ražību Zemgalē ir iespējams sasniegt. Mums ir kur augt.
G.: – Latvijā vidējais naudas apgrozījums uz vienu ha ir 500 eiro, esam pēdējā vietā ES. Lietuvā un Igaunijā ir 700 eiro/ha. Latvijai ir kur tiekties.
– Vai kaut kas ikdienas darbos īpaši traucē?
G.: – Piekrītu Inesei Strazdai, kas aizvadītā gada decembra Agro Topa numurā vērsa uzmanību uz to, ka valsts politika darbojas kā krievu rulete.
E.: – Pērn mainījās nodokļu politika, šogad atkal. Kā varam ilgtermiņā plānot saimniecības darbību? Kā gatavot biznesa plānu, kas jārāda bankai?
G.: – Ja valsts pateiktu, ka nākamos desmit gadus nodokļu politikā nekas nemainīsies, tad viss būtu kārtībā. Ja ik pēc pāris gadiem kaut ko maina, tāda valsts politika, atklāti sakot, kaitina.
Vairāk par šo saimniecību, kā arī par citu lauksaimnieku pieredzi lasiet žurnālā ” Agro Tops”
