Piedalīties Latvijas svinēšanā. Saruna ar Vestardu Šimku 0
15. jūnijā “Rīgas festivālā” solokoncertā uz Lielās ģildes skatuves muzicēs izcilais pianists Vestards Šimkus. Pirmoreiz mūziķis piepildīs sapni – vienā koncertā spēlēt tikai un vienīgi viņa iemīļotā krievu komponista Aleksandra Skrjabina skaņdarbus.
Koncertprogrammā varēs klausīties skaņdarbus, no kuriem daļa būs Skrjabina romantiskā mūzika, bet daļa – komponista atklājumi modernās skaņu galaktikās. Šis būs arī pirmais Vestarda Šimkus Oksfordā ieskaņotā Skrjabina mūzikas albuma (“Vestard Shimkus. Scriabin”) koncertatskaņojums.
“Paklausoties ierakstus, kā Aleksandrs Skrjabins pirms simt gadiem spēlēja savus skaņdarbus, saprotam, ka tāda līmeņa pianisms mūsdienās neeksistē, bet mēs varam uz to tiekties kā uz ideālu,” sarunā pirms koncerta teic izcilais pianists.
Vestards Šimkus nule atgriezies no atkārtota koncerta Tenerifes galvaspilsētas lielajā koncertzālē un stāsta par īstās vietas atrašanu globālajā klasiskās mūzikas industrijā, par mūzikas pārpasaulīgo sūtību, koncertzāli Rīgā un šīs vasaras plāniem.
Savulaik pirmais koncerts Tenerifē bija daļa no balvas, gūstot uzvaru Marijas Kanalsas konkursā 2009. gadā?
V. Šimkus: Jā, balvā ietilpa daudzi koncerti visā Spānijā un citur pasaulē. Man prieks, ka pēc toreizējā koncerta tā rīkotāji aizvien pieminēja manu klavierspēli ar labu vārdu un pirms pāris gadiem uzrunāja, lai vienotos par atkārtotu koncertu. Muzicēju kopā ar Tenerifes simfonisko orķestri un Fransuā Lelē, kurš ir viens no šā brīža pasaulē pieprasītākajiem franču diriģentiem, brīnišķīgs mūziķis, aktīvs obojists, kā arī liels franču mūzikas cienītājs.
Programmā bija reti atskaņotā Kloda Debisī “Fantāzija” klavierēm un orķestrim, kuru diriģēt viņš jau sen bija vēlējies, taču neviens pianists pirms manis to kopīgi atskaņot viņam vēl nebija piedāvājis.
Santakrusā ir skaista un liela koncertzāle pie ūdeņiem, esat muzicējis arī daudzās citās koncertzālēs, tāpēc jums noteikti ir savs redzējums saistībā ar iespējamo koncertzāli Rīgā.
Tenerifes koncertzāle ir fantastisks arhitektūras brīnums gan akustiski, gan vizuāli. Ir ārkārtīgi liela bauda un iedvesma spēlēt tik pasakaini grandiozā koncertzālē ar tiešām nevainojamu akustiku. Varu tikai cerēt, ka kaut kas tamlīdzīgs kādreiz būs arī Rīgā.
Man kā profesionālam mūziķim primāri ir svarīgi, lai koncertzālei būtu brīnišķīga akustika, ērta infrastruktūra un labs koncertflīģelis.
Reizē nebaidos teikt, ka Latvija ir klasiskās mūzikas lielvalsts, un mūsu galvaspilsētai Rīgai būtu nepieciešama koncertzāle, kas arī arhitektūras ziņā būtu vērtīga un ievērojama. Vizuālais faktors, kas tāpat kā mūzika iemieso īstenu mākslu.
Nupat Tenerifes koncertzālē novēroju, cik iespaidīgi izskatās koncertzāle pie ūdens, pašā okeāna malā, faktiski – daļēji okeānā iebūvēta koncertzāle. Nešaubos, ka arī Daugavas gadījumā tas varētu piešķirt papildu vizuāli estētisko vērtību. Tāpat arī uzskatu, ka koncertzāles ēkai Rīgā jābūt maksimāli centrālai. Ceru, ka diskusijas, kas norisinās ap koncertzāles projektu, turpināsies un vedīs ne tikai pie jaunām diskusijām, bet arī pie ilgi gaidītajiem rezultātiem.
Vai ar Spāniju saistīta arī šī koncertvasara?
Kopš 2004. gada Spānijai ir īpaša vieta manā dzīvē – pēc Latvijas tā ir otra vieta, kur esmu dzīvojis visvairāk, gan studēdams Madridē un vēlāk arī diezgan daudz koncertēdams, tomēr šovasar vairāk uzstājos Francijā, jo Parīzē mīt mans ierakstu un koncertu producents.
Gada pirmajā pusē jau bija pāris koncertu Parīzē, bet vasarā jau piekto reizi viesošos vienā no prestižākajiem Eiropas starptautiskajiem pianistu festivāliem Bjaricā, kur būšu pagodināts uzstāties ar savas un Džordža Gēršvina mūzikas solo programmu šajā vērienīgajā festivālā, kurā uzstāsies arī tādi pasaulslaveni pianisti kā Arkādijs Volodoss, Džordžs Lī un Hatja Buniatišvili.
Pieminējāt jaunu koncertaģentu, tāpēc gribu pavaicāt, cik liela teikšana šobrīd klasiskās mūzikas industrijā ir pašam mūziķim un cik – aģentiem, izdevējiem?
Jau piecus gadus sadarbojos ar producentu kompāniju “Artalinna”. Esam atraduši kopīgu valodu un izpratni par to, kā un kādu mūziku vajadzētu ierakstīt un atskaņot koncertos. Jāatzīst, ka klasiskās mūzikas vidē ir daudz viltus aģentūru, kas izveido iespaidīgu fasādi, bet patiesībā vienkārši “savāc” procentus no honorāriem par tiem koncertiem, kurus mūziķiem piedāvājuši pavisam citi un ar šo aģentūru darbu nesaistīti koncertu organizētāji. Arī pats vairākkārt esmu pārtraucis sadarbību ar vairākiem aģentiem šī iemesla dēļ.
Turklāt jāsaprot, ka mūsu globalizētajā pasaulē, kurā ir milzīgs daudzums pianistu, aptvert un “iekarot” visu pasauli nez vai ir iespējams.
Tāpēc man pēdējos gados ir svarīgi saprast, kas ir tas, ko es pats visvairāk vēlos darīt mūzikā, un darīt to tik daudz, cik es varu.
Šobrīd patiešām varu teikt, ka esmu priecīgs par tiem aptuveni 50 koncertiem gadā – tas ir apjoms, ko man vispār ir iespējams sagatavot un kvalitatīvi nospēlēt. Arvien vairāk varu realizēt savus sapņus mūzikā, spēlēt to, ko vienmēr esmu gribējis spēlēt – mūziku, kas varbūt nav pati populārākā. Reizēm tie ir aizmirsti slavenu komponistu skaņdarbi, reizēm tā ir laikmetīgā mūzika, un, par ko man ir īpašs prieks, – arī manis paša komponēta vai improvizēta mūzika.
Skrjabina mūzika, kurai veltīsit veselu koncertu Rīgā un jau esat veltījis albumu, ir viens no jūsu sapņiem jau kopš mācībām Emīla Dārziņā mūzikas vidusskolā, kur jūs to nejauši esot izdzirdējis ērģelnieces un tolaik vēl klavierspēles studentes Ivetas Apkalnas sniegumā.
Toreiz man bija 11 gadu, vienkārši sēdēju aiz vingrināšanās telpas durvīm un klausījos, nezinādams, kas ir mūzikas autors. Melodiju paturēju prātā un nākamajā dienā to nospēlēju savai klavierspēles skolotājai Ligitai Muižarājai, uzzinot, ka tā ir viena no Skrjabina etīdēm. Skolas fonotēkā atradu skaņuplati, kurā to spēlē pats Skrjabins, un tās noklausīšanās kļuva par visspēcīgāko iespaidu manā mūziķa dzīvē. Sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos spēlēt un kā es vēlos spēlēt.
Skrjabina skaņdarbus gan sāku mācīties pēc vairākiem gadiem, taču par šā komponista mūzikas albuma ierakstīšanu un veselu viņa mūzikas koncertu sapņoju ilgi, līdz 2017. gadam, kad ierakstīju albumu. Līdz tam vienmēr bija nedaudz bail, ka neizdarīšu to tik labi, cik labi to, manuprāt, vajadzētu izdarīt.
Kādēļ par albuma ieraksta vietu tika izvēlēta Oksfordas Svētā Jāņa Evaņģēlista baznīca?
To ieteica mans franču ierakstu producents, zinot, kāda akustika un kādas klavieres man patīk. Kad ierados Oksfordā, izmēģināju instrumentu, secināju, ka labākus apstākļus nevarētu vēlēties. Tāpēc tur pagājušogad ierakstījām arī nākamo albumu, kas veltīts amerikāņu 20. gadsimta mūzikai un nāks klajā nākamgad.
Skrjabins bija reizē romantiķis un modernists. Vai šo neparasto savienojumu nevarētu attiecināt arī uz jūsu paša mūzikas izjūtu?
Gan kā komponistam, gan pianistam man simpatizē mūzika, kas apvieno spilgtāko un labāko no dažādiem, bieži vien pretējiem virzieniem, un Skrjabins tam savā ziņā ir, iespējams, visizcilākais paraugs mūzikas vēsturē.
Viņš neatmeta neko no romantiskajai mūzikas valodai raksturīgā – formas skaidrību, melodijas nozīmīgumu vai harmonijas loģiku un galu galā – arī emocionalitāti. Viņš to papildināja ar tobrīd kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu, ko pēcāk sapratām kā modernisma pirmsākumus mūzikā – tonalitātes nozīmes mazināšanās, jaunu faktūras efektu un nokrāsu iespēju atklāšana. Viņš mēģināja mūziku padarīt bagātāku, lai izteiktu to, kas līdz tam nebija pateikts.
krjabins vairījās no piezemētības – vēlējās radīt mūziku, kas visu esošo pārvērstu par kaut ko garīgāku jeb, kā viņš pats teica – cilvēkus pārvērstu par astrāliem gariem. Tādā veidā viņš savā ziņā vēlējās izraisīt pasaules galu, tomēr ne iznīcīgu, bet augstākā kvalitātē pārveidojošu. To ir grūti adekvāti izprast, jo šķiet, ka modernisms un tā ausij griezīgā mūzika bieži vien vēlas iznīcināt pastāvošo.
Skrjabina vēlme bija ar mūzikas palīdzību cilvēci pārvērst par kaut ko labāku, nekā tā ir.
Turklāt tā ir uzrunājoša, mīlestības pilna mūzika, nevis tāda, kas atsvešinās no klausītāja.
Vēlme izmainīt pasauli ar mūzikas palīdzību ir saprotama arī jums?
Ticu, ka mūzika var padarīt šo pasauli labāku. Vēlme izmainīt pasauli, protams, ir kaut kas visnotaļ ambiciozs un ved pie dažādām sekām. Arī Kārlis Markss vēlējās izmainīt pasauli, un vēl šobaltdien pieredzam, ar cik amorāliem un destruktīviem paņēmieniem viņa radītās ideoloģijas iedvesmotais postmodernais neomarksisms to spītīgi vēlas darīt joprojām, šobrīd maskējoties aiz liberālisma saukļiem.
Manuprāt, mūzikas augstākais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atcerēties savas dvēseles izcelsmi un eksistenci, kā arī atbildību Dieva, nevis patērētājsabiedrības likumu priekšā.
Es ļoti priecājos par ikvienu cilvēku, kurš manā koncertā ir aizdomājies par to, kas un kāpēc viņš vispār ir.
Tas ir augstākais pasaules pārveides uzdevums, kādu mūziķis var sev izvirzīt. Tādā nozīmē – ideāls koncerts manos priekšstatos ir kaut kas līdzīgs labam dievkalpojumam.
Vai vēlme uzrunāt dažādu klausītāju ir viens no iemesliem, kādēļ jūsu paša radītā mūzika skan dažādos žanros – no akadēmiskā līdz pavisam neakadēmiskam?
Mūsdienās arvien populārāk ir specializēties konkrētā stilā – nereti par īsteni kvalitatīvu mūziku vai interpretāciju tiek uzskatīta tāda, kuru sniedz mūziķis, kurš ir attiecīgajā virzienā specializējies. Man dīvainā kārtā vienmēr ir bijusi tieši pretēja tendence meklēt kopīgo starp dažādiem žanriem, stiliem.
Mūzikas radīšanas brīnums nemainās, vai es komponēju kādu akadēmisku skaņdarbu vai improvizēju džeza stilā. Jebkurai mūzikai ir sava vēsture, tā radusies no kaut kā, kas pastāvējis iepriekš. Tas ir jautājums, kas saistīts ar izcelsmi un piederību.
Mūsu globalizētajā, dekonstrukciju un fragmentārisma pilnajā progresīvajā laikmetā ir nepopulāri domāt par savu izcelsmi kā par kaut ko noteicošu.
Šobrīd populārāk ir radīt sevi it kā no nekā. Uzskatīt sevi par baltu lapu, uz kuras katru dienu uzrakstīt kaut ko jaunu. Es tam neticu. Un arī mūzikas vēstures kontekstā neticu, ka tas vai cits stils ir fundamentāli nesaistīts ar to, kas bijis radīts iepriekš. Arī maniem komponēšanas paņēmieniem ir sava izcelsme tajā mūzikā, ko esmu mīlējis, daudz klausījies un spēlējis.
Esat īpaši pievērsies kino mūzikai – radījāt mūziku Lailas Pakalniņas filmai “Ausma”, pērn Lielā Kristapa žūrija novērtēja jūsu radīto filmas “Elpa marmorā” skaņu celiņu.
Kino mūzikai jo īpaši ir jāspēj būt dažādai. Jāspēj reaģēt uz filmas režisoru vēlmēm un uz to, kas notiek uz ekrāna, savā ziņā apkalpot filmu. “Elpa marmorā” režisore (Giedre Beinorjūte. – A. K.) diktēja specifiskus noteikumus – filma bija tumša un smaga, bet viņa vēlējās, lai tās mūzika būtu maksimāli gaiša, melodiska un vienkārša. Pats, skatoties šo filmu, sapratu, ka ir nepieciešams atsvērt to psiholoģisko smagumu, kas redzams uz ekrāna.
Kā izvēlaties cilvēkus, ar ko sadarboties, kā – projektus, kuros iesaistīties. Pavisam drīz (18.06.) Dailes teātrī atkārtoti izskanēs cikla “Latvijas gredzens” uzvedums “Kurzemes gredzens”, par kura daļu esat kļuvis arī pats.
Esmu audzis ļoti patriotiski noskaņotā ģimenē, un, ja varu kaut kādā veidā kaut vai ar savu simbolisko pienesumu piedalīties Latvijas svinēšanā – vienmēr, ne tikai simtgades kontekstā –, tad ar lielu prieku to daru. Īpaši, ja varu pārstāvēt Kurzemi, novadu, kurā esmu uzaudzis un dzīvoju arvien.
Citādi – man patīk sadarboties ar mūziķiem, kuri ir mani domubiedri vai draugi mūzikā. Tas nenotiek bieži, jo mūziķi lielākoties atšķiras, un tas ir labi, jo būtu skumji, ja mēs visi būtu vienādi. Tieši tāpēc, piemēram, kamermūzika nav joma, ar kuru kā pianists bieži nodarbojos. Tas nenozīmē, ka nemīlu kamermūziku – tieši pretēji, ļoti daudz to klausos.
Jūsu tuvāko cilvēku lokā, ģimenē, taču ir izcili mūziķi – māsa Aurēlija ir pianiste, dzīvesbiedre Elīna – operdziedātāja. Neesat iecerējuši kādreiz apvienot spēkus?
Ar māsu nekad neesam mēģinājuši uzstāties kopā, jo klavieru duets ir specifika, kas ilgi jāmācās. Kopā ar sievu Elīnu uzstājamies ļoti reti, pārsvarā to esam darījuši ārvalstīs, Latvijā šādu plānu pagaidām nav. Turklāt Elīna arvien vairāk specializējas senajā mūzikā, bet tad man būtu jāpārorientējas uz klavesīnu vai ērģelēm, un to es neplānoju darīt, lai gan ļoti mīlu seno mūziku.
Vēl pirms uzsākām attiecības ar Elīnu, biju aizrautīgs senās mūzikas klausītājs un ierakstu kolekcionārs, un man ir prieks, ka tagad to dažkārt varu baudīt kā klausītājs arī Elīnas koncertos.
Tuvākos plānus aizņem tikai koncerti, vai atliek laiks vasaras baudīšanai?
Vasaras izjušanai nav nekā labāka par Latviju – baudu netālu esošo jūras krastu, ezerus, kas ir netālu no mājas.
Dodos garās pastaigās ar mazo dēliņu – gan kājām, gan vizinot viņu ar ratiņiem. Skatāmies uz šo brīnišķīgo, Dieva doto pasaulīti un apbrīnojam to. Abi ar Elīnu daudz laika veltām savam dēliņam – un negribētu, ka tā kļūtu mazāk, mums esot kaut kur prom.
