Piecus metrus virs zemes. Saruna ar klarnetisti Annu Gāgani 0
Piektdien, 9. augustā, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” un sestdien, 10. augustā, Rundāles pilī Liepājas simfoniskais orķestris (LSO) festivālā “Liepājas vasara” aicinās baudīt skaisto romantisma mūzikas programmu, diriģenta Andra Veismaņa vadībā kopā ar Lielās mūzikas balvas laureāti – klarnetisti ANNU GĀGANI – atskaņojot Vēbera Pirmo klarnetes koncertu.
Anna Gāgane patlaban turpina otrās maģistrantūras studijas Bāzelē un var lepoties ar Šveices valdības izcilības stipendiātes statusu, kā arī ar nupat iegūto Lielo mūzikas balvu kategorijā “Jaunais mūziķis”. Anna priecājas par iespēju vēlreiz tikties ar LSO: “Tas bija mans pirmais orķestris, un tieši šajā kolektīvā iemīlēju muzicēšanu simfoniskajā orķestrī, sajutu, cik lieliski ir būt daļai no liela, spēcīga kolektīva, kopā radot neaizmirstamus un maģiskus muzikālus mirkļus.”
– Tehniski dažādi un sarežģīti paņēmieni ar lieliem dinamiskiem kontrastiem un hromatiski virtuozām pasāžām, turklāt savulaik tas bija kas pilnīgi jauns un nedzirdēts – tāds ir Vēbera Pirmais klarnetes koncerts. Ko tas prasa no atskaņotāja?
A. Gāgane: – Pirmkārt, ļoti spilgtu iztēli! Vēlos pārsteigt klausītājus Liepājā un Rundālē, radot spilgtu, piesātinātu un pat asprātīgu muzikālu atskaņojumu. Vēbera skaņdarbi ieņem nozīmīgu vietu klarnetistu “zelta repertuārā”, līdz ar to šā skaņraža mūzika man bijusi līdzās jau no pirmajiem soļiem klarnetes spēlē.
Vēbera talants un klarnetei tik piemēroti un meistarīgi rakstītā partija man ļauj patiesi izbaudīt šī skaņdarba atskaņošanu un sniedz iespēju klausītājam rādīt dažādās tembrālās krāsas, raksturu nianses un dalīties brīnišķīgā muzikālā piedzīvojumā. Skaņdarbs radīts operiskā stilā, ar milzīgiem kontrastiem, dažādiem tēliem.
Ja salīdzinātu ar literatūru, šajā stāstā, piemēram, būtu aprakstīts valdzinošs kungs brieduma gados, kura istabā ienāk daiļava, un te pēkšņi durvīs parādās vēl viens vīrietis, kas aizšķiļ greizsirdības dzirksti. Dažreiz, kad vēl neesmu izstrādājusi frāzi, es to vispirms nodziedu ar pašas izdomātu tekstu, piemēram, “ich liebe dich, das kann nicht sein…” (vācu val. – es mīlu tevi, tā nevar būt).
Arī tehniski skaņdarbs prasa lielu sagatavotību, šo populāro darbu mēs spēlējam jau no jauniem gadiem, un to regulāri iekļauj konkursu repertuāros. Piemēram, šogad Vēbera Pirmo klarnetes koncertu gatavojos spēlēt Bavārijas radio konkursā Minhenē, kas ir viens no prestižākajiem, ja ne pats prestižākais konkurss klarnetei pasaulē.
Tas notiek apmēram reizi septiņos gados, un jau iekļūt vien šajā konkursā ir ļoti grūti. Kad tas notika iepriekšējo reizi, vēl biju krietni par jaunu, un šis būs mans pirmais mēģinājums.
Spēlējot šo skaņdarbu, jādomā arī par tā tapšanas laikmetu. Vēbers to īpaši rakstīja izcilajam vācu klarnetistam, savam draugam Heinriham Jozefam Bērmanam (1784–1847). Ļoti spilgtai personībai, slavenam, publikas mīlētam un daudz ceļojušam māksliniekam. Daudz kas no viņa nācis šajā koncertā klāt, un ne tikai interpretācijas, bet arī tehnikas ziņā.
Klarnetisti joprojām eksperimentē, meklējot veidus, kā pielāgot instrumentu mūsu vajadzībām un vēlmēm. Tas ir nemitīgs meklējums, kas turpinās gadsimtiem.
Klarnete nekad nebūs gatava.
Ja kaut kas nesanāk, vēlamies vainot instrumentu, tā mēlīti – bet tā bieži vien arī ir… (pasmaida). Vienmēr apskaužam flautas un trompetes, ka tām nav šo mēlīšu. Uzspīd saule, paliek sausāks gaiss, un, skat, tavas klarnetes mēlīte mainās, tāpat mitrumā un vēsākā laikā.
Kad ceļoju Šveicē, nokļūstot tikai divsimt metru augstāk virs jūras līmeņa, citā pilsētā, jau atkal jāvelk no somas cita klarnetes mēlīte. Izmaiņas notiek pat ceļā, jo mēlīte ir no koka, dabiska, vēl dzīva materiāla. Manai “Buffet Crampon” firmas klarnetei mēlīte ir no bambusa niedres, pati klarnete no melnkoka – ir tāds koks Dienvidamerikā. Klarnete ir viens no nedaudzajiem instrumentiem, ko ražo masveidā, – braucot uz fabriku izvēlēties, noliktavā pārcilāju ne vienu vien, kamēr atrodu īsto…
– Ar šo rudeni būsi LNSO klarnešu grupas koncertmeistara vietniece.
– Jā, pirms četrām nedēļām man bija ļoti veiksmīgs konkurss uz šo vakanci – pieteicos, piedalījos un uzvarēju!
– Vēlējos zināt, kas liek pamest Šveici un atgriezties Latvijā?
– Esmu ārkārtīgi priecīga, jo Latvijā paveras lielas iespējas. Ar vienu kāju vēl palikšu Šveicē, jo turpinu studijas, kā arī paredzēti diezgan daudzi projekti 2020. gadā. Būs sarežģīti, liela ceļošana, bet tāda ir mūziķa dzīve. Taču vienmēr esmu vēlējusies spēlēt orķestrī.
Jā, arī Šveicē ir orķestri, es tur spēlēju un spēlēšu, bet tas ir no reizes uz reizi.
Klarnetista dzīve pasaulē ir sarežģīta, konkurence milzīga.
Un konkursi uz vakancēm orķestros nenotiek nemaz tik bieži. Turklāt puse vakanču ir Vācijā, kur tiek spēlēta vācu sistēmas klarnete ar citām tradīcijām, bet visur citur pasaulē spēlē franču sistēmas klarneti, tostarp Latvijā. Līdz ar to durvis uz starptautiskiem konkursiem Vācijā man ir slēgtas.
Citur pasaulē tās vakances neparādās nemaz tik bieži. Īpaši uz darba vietām labā orķestrī, kādi, piemēram, ir Latvijā. Nupat piedalījos konkursā Lisabonā uz simfonista darba vietu orķestrī un paliku otrā simt konkursantu vidū. Tūlīt aiz strīpas, pietrūka tik maz…
– Pasaulē tik lieli konkursi, bet pie mums runā, ka pūšamo instrumentu spēlētāju trūkst.
– Tā ir. Man jākļūst garlaicīgai, jo atkal jāpiemin milzīgā problēma Latvijas kultūrā – zemais mūziķu atalgojums, kas ir absolūti neadekvāts un nav konkurētspējīgs pasaules tirgū. Līdz ar to uz konkursiem Latvijā piesakās maz cilvēku, ārzemnieki praktiski nebrauc, ir tikai mūsējie.
Jau skolā mācoties, jaunieši redz, kā pedagogi cīnās, skraida pa vairākām darbavietām, laika dzīvei, ģimenei, atpūtai, veselībai diemžēl arī nav. Un rodas mūziķu deficīts, jo visi brauc prom vai maina profesiju. No maniem Dārziņskolas klasesbiedriem tikai neliela daļa turpina profesionāli darboties mūzikā, īpaši kā interpreti. Un vēl mazāka daļa palikusi Latvijā.
Taču man Latvija ir ļoti tuva un vēl viens iemesls atgriezties šeit – nākamgad pasniegšu Latvijas Mūzikas akadēmijā, patiesi vēlos dot artavu jauno klarnetistu skološanā. Man, piemēram, šobrīd ir privātskolniece Šveicē, tur ir citādi. Es viņai mācu kā notis, tā solfedžo, instrumentu un esmu viņas vienīgais skolotājs mūzikā.
– Kas ir emocionāli spilgtākais piedzīvojums tavā klarnetistes dzīvē?
– Koncertā ir sajūta, ka lidoju piecus metrus virs zemes. Šķiet, tā neesmu es, kas spēlē, esmu tikai instruments kā augstāka rokās, starpnieks starp mūziku un klausītājiem. Un, ja pretī saņemu enerģiju – to var redzēt cilvēku sejās, ja viņi, kā pielipuši mūzikai, atrodas tās varā –, šķiet, nekas vairāk dzīvē nav vajadzīgs.
Ārzemēs studijās mani ļoti saista atvērta, tieša, brīva, internacionāla vide. Mūsu klases klarnetisti ir kā ģimene, konkursos cits citam palīdzam, kopīgi atpūšamies, ēdam, spēlējam, un, ja kādam ķibele ar mēlīti, kolēģim var arī izpalīdzēt. Tas nav raksturīgi visur, bet mūsu vidē, iespējams, tādēļ, ka arī mūsu profesors Fransuā Benda ir ļoti simpātisks un sirsnīgs cilvēks.
Aizbraucot uz konkursu, tu arī satiec daudzus draugus, un tā ir vesela pasaule, kurā ārpus mūzikas ir vēl daudz kas cits. Tie, kas bērnībā jau bija slavenākie klarnetisti un kuru ierakstus klausījos, elpu aizturējusi, nu ir ļoti pazīstami vai pat draugi, bijušie pasniedzēji.
Kad mācījos Lībekā, tur mācībspēki bija Sabīne Meijere – viena no slavenākajiem 20. gadsimta klarnetistiem pasaulē, pirmā sieviete “Berlīnes filharmoniķos” –, un viņas vīrs Rainers Vēle, kurš bija tieši mans pasniedzējs.
Jaunībā klausījos viņu ierakstus, un man šie mūziķi šķita kā tālas nesasniedzamas zvaigznes.
Kad pirms mēneša notika klases salidojums un sabrauca absolventi, skat, klarnetistu zvaigznājs ir tepat blakus uz zemes.
– Patlaban – līdz 11. augustam – rit kamermūzikas festivāls “Satikšanās Saulkrastos”, kurā arī tevi var dzirdēt.
– Kad abas ar komponisti Eviju Skuķi sākām mācīties Mūzikas akadēmijā, teicu, lai uzraksta kaut ko man. Tas nu noticis. Pirmoreiz atskaņošu Evijas Skuķes jaundarbu – solo klarnetei ar stīgu orķestri. Spēlēs stīgu ansamblis, kura mākslinieciskais vadītājs ir Konstantīns Paturskis, stīgu kvarteta “Redo” dalībnieks un kamerorķestra “Cremerata Baltica” mūziķis.
Festivāla rīkotāji un dalībnieki ir ārzemēs studējoši vai tur jau mūziķu vidē iesakņojušies latvieši, kuri vēlas muzicēt arī mājās. Svētkus 2014. gadā dibināja Parīzē dzīvojošā vijolniece Magdalēna Geka. Festivālu atklās un noslēgs ar jaundarbiem.
Man veltītais koncerts klarnetei un stīgu orķestrim “Mazās serenādes. Kukaiņu meditācijas” ir mazas miniatūras, kurās varēs dzirdēt, piemēram, sūdu vaboli, cikādi, krūmu circeni, kameni, skudru, prusaku, augšup sīcošo odu. Tā kā kukaiņiem dziesmiņas īsas, arī skaņdarbs rakstīts tādā manierē, ka motīvi atkārtojas un tos var labi saklausīt.
– Kura miniatūra pašai vislabāk patīk?
– Cikāde.
Radošā vizītkarte
ANNA GĀGANE
• Mūziķes gaitas sākusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Gunāra Kļaviņa, turpinājusi izglītību Gunta Kuzmas vadībā Latvijas Mūzikas akadēmijā, studējusi Lībekas Mūzikas augstskolā pie Sabīnes Maijeres un Rainera Vēles.
• 2010. gadā izcīnījusi “Grand Prix” Eduarda Medņa XII Starptautiskajā konkursā “Jaunais klarnetists”, 2015. gadā Starptautiskajā vasaras akadēmijā Vīnē saņēmusi Vīnes Jaunās skolas balvu un 2016. gadā ieguvusi 2. vietu un orķestra speciālbalvu Jurjānu Andreja VI Starptautiskajā koka pūšaminstrumentu konkursā.
• Profesionālās iemaņas papildinājusi meistarklasēs pie Hena Halevi, Eduarda Brunnera, Mišela Letjē, Nikolā Balderū, Fabio di Kāzolas un Jehuda Gilada.
• Spēlējusi LSO, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, “Sinfonietta Rīga”, Lībekas filharmonijas orķestrī, Igaunijas festivāla orķestrī, Šlēzvigas-Holšteinas festivāla orķestrī un “Argovia Philharmonic”, “Collegium Winterthur” un Bernes simfoniskajā orķestrī.
• Turpina otrās maģistrantūras studijas Fransuā Bendas pedagoģijas klasē Bāzeles Mūzikas augstskolā un ir Šveices valdības izcilības stipendiāte.
