“Piecu tablešu vietā nākotnē dzersim vienu, bet maksāsim par to vairāk!” Pēteris Apinis par to, kas notiek pasaules un Latvijas farmācijā
41
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, kanāla RīgaTV 24 raidījuma “Dr. Apinis” vadītājs
Godātajam lasītājam uzreiz vēlos paskaidrot, ka mans raksts jālasa kontekstā ar:
• iespējamu reiderisma gadījumu “Olainfarm”;
• dažādiem Veselības ministrijas centieniem samazināt aptieku skaitu un caur veselības ministrijas logu mēģinājumu diktēt pacientiem – kuras zāles lietot, kuras ne;
• iespējām Latvijā izveidot biotehnoloģisko preparātu rūpnīcu (tautas valodā „vakcīnu rūpnīcu”).
Latvijas valstij vajadzētu atbildēt uz kompleksu jautājumu – vai zāles kļūs lētākas un pieejamākas, ja Latvijas zāļu ražotāji „par sviestmaizi” tiks pārdoti „čehu tramvaju tirgotājiem” un vai čehu investori nav uzradušies tikai tādēļ, ka arī Čehija cenšas iegūt sev tiesības uzcelt vakcīnu rūpnīcu Austrumeiropai.
Farmācijas problēmas un tendences pasaulē un Eiropas savienībā
Kas šobrīd notiek lielajos laukumos? Farmācija modernajā pasaulē ieņēmusi godpilno 3. vietu starp pelnošākajām nozarēm, un pasaules futuroloģiskā analīze saka – nākamajos 10 gados farmācija apsteigs militāro industriju un ieroču tirdzniecību.
Zāles kļūst dārgākas galvenokārt tādēļ, ka jaunu zāļu zinātniskā izstrāde un pētījumi šo zāļu lietošanā ir ļoti dārga nodarbe.
Arvien vairāk pasaule domā par iespējām ražot kombinētu tableti (konkrētam pacientam), kura saturētu trīs, piecas vai pat desmit zāļu vielas, lai cilvēkam nevajadzētu dzert trīs, piecas vai desmit dažādas kapsulas, tabletes vai kapletes divas, trīs vai četras reizes dienā.
Šī kombinētā, individualizētā tablete būs dārgāka par visām atsevišķajām tabletēm kopā. Personalizētā medicīna, kas ienāk pasaules medicīnā ir laba, precīza, mērķtiecīga, taču dārga.
Pasaules farmācijas industrija apvienoti cenšas cīnīties ar zāļu viltojumiem, kas valda internetā, trešās pasaules valstīs un melnajā tirgū. Šī cīņa nozīmē datorizētu tabletes izsekojamību no ražošanas konveijera līdz pacienta mutei. Izsekojamības process ir dārgs, tas palielina zāļu cenu, taču sniedz zināmas garantijas pacientam, ka viņš tiešām saņems īstās zāles īstajā devā. Šobrīd Eiropā farmācija >90% gadījumu ir pilnīgi legāls bizness, caurspīdīgs un sakārtots.
Globālā farmācija ārstam, aptiekāram un pacientam rada šādas paradigmas:
• zāļu pētījumi kļūst dārgāki, jaunu zāļu atklāšana mazinās, patentbrīvās zāles ieņem arvien lielāku īpatsvaru. Visi maksātāji– valsts vai apdrošinātāji cenšas panākt, lai pacients lieto lētākās ģenētiskās zāles, nepārmaksā par zālēm. Līdz ar nopietnu spiedienu lietot tikai konkrētajā brīdī lētākās zāles (mainīt zāles ik pēc 3 mēnešiem), mazinās pacientu līdzestība;
• farmācijas industrija zaudē interesi par mazajiem (tostarp Latvijas) tirgiem, kvalitātes kontroles nosacījumu dēļ pieaug ražošanas izmaksas, savukārt Latvijas kompensācijas sistēma nespēj attīstīties līdzi tirgus izmaiņām. Farmācijas industrija saskaras ar jauniem izaicinājumiem – nepietiekamām ražošanas kapacitātēm un nepietiekamu izejvielu pieejamību (izejvielas galvenokārt ražo Indijā, Pakistānā un Banladešā, Covid–19 pandēmijas laikā bija īpaši apgrūtināts šo izejvielu tranzīts uz Eiropu). Regulāri dažādās valstīs parādās ziņojumi par viena vai otra medikamenta nepieejamību;
• par globālu problēmu kļūst dažāda legalizēta, taču nevēlama starpvalstu vairumtirdzniecība – paralēlais imports un eksports, reeksports, ko diktē cenu starpība starp valstīm. Latvijā ir vienas no zemākajām zāļu cenām Eiropā, tādēļ >80% paralēlā importa/eksporta darījumu pie mums nozīmē– zāles no Latvijas aizplūst. Toties interneta aptieku tīkli nenozīmē pilnīgu drošību, jo tur ir lielāka iespējamība iegādāties viltotas zāles. Latvijā nebūtu mērķtiecīgi iegādāties zāles no svešām, Latvijā nereģistrētām interneta zāļu tirdzniecības vietnēm;
•2020. –2021. gads iezīmējās ar Eiropas savienības lielāko valstu centieniem regulēt zāļu tirgu un veikt uzkrājumus, pamatojoties uz Covid–19 pandēmiju un regulāro bēgļu pieplūdumu Dienvideiropas valstīs. Covid–19 ienesa haosu informācijā attiecībā uz dažādu zāļu lietošanu vai nelietošanu konkrētās slimības ārstēšanā. Attiecībā par bēgļiem Covid–19 ēnā izplatījās nepārbaudīta informācija par ieceļotāju veselības stāvokli, dažādām infekcijām un parazitārajām slimībām, vakcināciju pret bīstamām slimībām, piemēram, poliomielītu (interesanti, ka palielinoties bēgļu plūsmai pāri Baltkrievijas – Lietuvas robežai un Ukrainas – Polijas robežai tiek atkārtotas tās pašas paradigmas par slimībām un vakcināciju). Tas kopā ar atsevišķu Dienvideiropas valstu ilgstošu nespēju norēķināties par piegādātajiem medikamentiem radīja paniku zāļu tirgus atsevišķos segmentos;
• trūkst pētījumu par zāļu devām veciem cilvēkiem un bērniem, joprojām valda tendence uzskatīt, ka dažāda vecuma, dzimuma, fizisko kapacitāšu cilvēkiem nepieciešams izrakstīt vienādas zāļu devas. Joprojām pētījumi tiek galvenokārt veikti ar pacientiem, kam ir viena slimība un viens ārstēšanas algoritms, nerēķinoties ar to, ka vairums Eiropas pacientu ir vecāka gadagājuma pacienti ar vairākām hroniskām slimībām vienlaikus. Kā Eiropas medicīnas problēma parādās polipragmāzija jeb multimorbiditāte (daudzas slimības vienam pacientam). Vidējais Eiropas iedzīvotājs vecuma grupā virs 60 gadiem paralēli lieto 6,4 (± 3,7) medikamentus, kā arī virkni uztura bagātinātāju un bezreceptūras medikamentu papildus. Pašlaik nav pētījumu un izpratnes – cik daudz kopā ar medikamentiem tiek lietoti uztura bagātinātāji un citas ķīmiski aktīvas vielas (piemēram, nelegālas psihoaktīvas vielas, sporta dzērieni un pulveri utt.). Reklāmas veicina neracionālu zāļu un uztura bagātinātāju lietošanu, īpaši senioru vidū;
• līdzestības trūkums ārstniecības procesā. Gandrīz puse no Eiropas iedzīvotājiem nav līdzestīgi attiecībā uz ārstēšanas režīmu, diētu, fiziskām aktivitātēm, kā arī regulāru medikamentu lietošanu. 12% pacientu zāles neiegādājas, 12% zāles iegādājas, bet nelieto, bet 26% zāles lieto neregulāri vai nepareizās devās. Tas nozīmē, ka gandrīz pusei pacientu nav vēlmes un motivācijas izārstēties. 10–20% iedzīvotāju izvēlas ārstēties pie šarlatāniem, pūšļotājiem, dziedniekiem, psihologiem un psihoterapeitiem bez medicīnas izglītības u.c. Ļoti atšķirīgi dati ir par to, cik daudz paralēli ārstu nozīmētiem preparātiem pacientu lieto natūrterapiju, ājurvēdas zāles un citas ķīmiski aktīvas vielas;
• zāļu klīniskie pētījumi aizvirzās uz jaunattīstības valstīm, kas “vecajām” Eiropas valstīm rada neuzticību par pētījumu rezultātiem, bet “jaunajām” – ienākumu avota zaudējumu;
• pieaug rezistence, pie tam – ne tikai pret antibiotiskajiem līdzekļiem. Attiecībā pret zālēm rodas šūnu bioķīmiska atkarība, kas liek palielināt zāļu devas. Lielā mērā rezistenci pret jauniem ārstniecības līdzekļiem nosaka globālā ķimizācija, piemēram, pesticīdu un fungicīdu lietošana zemkopībā un antibiotiku lietošana veterinārmedicīnā;
• globālajā medicīnā ienāk ļoti dārgās biozāles, kā arī to biolīdzinieki. Vismaz attiecībā pret biolīdziniekiem nepietiekamas ir ārstu un farmaceitu zināšanas. Tirgū ienāk arī zāles ar īpašu uzraudzību, kas ir mazāk izpētītas un kam ir lielāka blakņu iespējamība, īpaši kombinācijās ar citiem medikamentiem. Tirgū ienāk arī individualizētas zāles;
• zāļu atliekas nonāk atklātā vidē un pārtikā, joprojām pārāk maz neiztērētās zāles tiek pareizi utilizētas.
Farmācijas problēmas un tendences Latvijā
Divus gadus atpakaļ toreizējā Veselības ministre Ilze Viņķele gozējās televizorā ar paziņojumiem: „man Jums ir patiesi labas ziņas, zāles kļūs lētākas”. Savu paziņojumu viņa balstīja uz atziņu, ka pacienti varēs iegādāties tikai vienas, konkrētā brīdī lētākās kompensējamās zāles. Nekādus iebildumus toreiz Veselības ministrija neuzklausīja.
Rezultātā – zāles ir kļuvušas dārgākas un ievērojami palielinājusies nelīdzestība zāļu lietošanai. Joprojām mani neatstāj sajūta, ka Veselības ministrija tolaik darbojās atsevišķu ārvalstu kompāniju spiediena ietekmē. Man nav īsti saprotama Latvijas valdības darbība (īpaši pēdējo divarpus gadu laikā), kas realitātē ir vērsta PRET vietējo ražotāju, vietējo vairumtirgotāju un vietējās aptiekas īpašnieku.
Zāļu ražošana ir Latvijas ekonomikas stūrakmens.
Ekonomisti, stāstot par Latvijas ražotājiem, parasti sāk ar kokapstrādes un pārtikas produktu ražotāju cildināšanu. Ne kokapstrādē, ne pārtikas produktu ražošanā nav tik daudz pievienotās vērtības, tik nozīmīgu pētījumu, tik plašas starptautiskas sadarbības un tik nozīmīga globāla eksporta kā zāļu tirgū.
Latvija ir unikālā situācijā veselības industrijas ziņā. Mums ir vietēja industrija ar pilnu ciklu: pētniecība-ideja-eksperimentālā daļa-ražošana-loģistika-izvērtēšana. Patīk kādam vai ne –tieši Latvijas farmācijas ražošana ir unikāla, stratēģiska, valstiska vērtība. Uzņēmums ar industrijas pilnu ciklu ir ārkārtīgi būtisks, tādēļ tam ir jāpievērš uzmanība arī no valsts puses – tās ir valstiskas intereses, kas jāaizstāv.
Šobrīd no malas izskatās, ka valsts (iespējams, Tieslietu ministrijas personā) rada apdraudējumu kā “Grindex”, tā “Olainfarm”, vienā gadījumā nepamatoti tiesājoties ar īpašniekiem, otrā – aizstāvot svešu, Latvijā nepazīstamu investoru vēlmi veikt reiderismu rūpnīcā.
Mums te būtiski pievērst uzmanību arī apstāklim, ka zāļu eksports mums ir ne tikai rietumu, bet vēl vairāk– austrumu virzienā.
Publiskajā telpā dominē viedoklis, ka sadarbība ar Krieviju Latvijai nozīmē gāzes importu, šprotu eksportu un „Dinamo„ hokeja komandu. Tomēr būtiskākā eksportprece Krievijas virzienā mums ir medikamenti, un nav nekāds brīnums, ka regulāri ap Latvijas farmācijas rūpnīcām apkārt snaikstās Krievijas „investori”. Pat tad, ja par investoru tiek nosaukts tramvaju tirgotājs no Prāgas, paliek liela iespēja ka īstais investors meklējams Austrumu pusē.
Farmācijas biznesa īpatnība ir tā, ka neviena rūpnīca pasaulē neražo visus medikamentus, neražo pat dažus procentus no zināmajiem medikamentiem.
Eiropā reģistrēti aptuveni 300 000 tūkstoši medikamentu, Latvijā – pāri par 4 tūkstošiem medikamentu, bet aptuveni 500 medikamentu Latvijā ieved paralēlā importa veidā.
Tikai dažas firmas pasaulē ražo simtiem dažādus medikamentus, bet tām ražošana izvietota dažādu valstu dažādās rūpnīcās. Mūsu nacionālie zāļu ražotāji “Grindex” un “Olainfarm” Latvijas tirgum ražo mazāk par 10% savas produkcijas, bet aizpilda mazāk aptuveni 5% Latvijas zāļu tirgus.
Tai pašā laikā farmācija ir rūpniecības nozare ar milzu sociālu lomu, kas risina problēmas visai sabiedrībai, piemēram, tādos apstākļos, kā Covid–19 pandēmijas laikā, kad samazinājās zāļu pārrobežu tirdzniecība, valstis veidoja uzkrājumus, palielinājās viltojumu īpatsvars interneta tirdzniecībā.
Šādos brīžos gan “Grindex”, gan “Olainfarm” ir spējīgas kvalitatīvi un ātri uzsākt simtiem ģenētisku preparātu ražošanu. Un šo Latvijas īpatnību visai nesen novērtēja Eiropas komisārs Tjerī Bretons (Thierry Breton), kas tiešām vēlas redzēt Vakcīnu rūpnīcu Latvijā.
Latvijas farmācijas uzņēmumi nodrošina darbavietas un stabilitāti daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Uzņēmumi attīstās, tiek izveidotas jaunas darbavietas un palielinās pieprasījums pēc jauniem speciālistiem. Latvijas farmācijas uzņēmumi ir darba devēji ar tradīcijām un labu reputāciju. Farmācijas nozarē strādā aptuveni 2500 darbinieku, bet farmācijas un ķīmijas nozarē kopā – aptuveni 6000 darbinieku. Tās ir algas un nomaksāti nodokļi.
Latvijā ražotās zāles atbilst pasaules kvalitātes standartiem.
Zāļu ražošana ir viena no atbildīgākajām ražošanas jomām, jo tā ir saistīta ar cilvēka veselību un dzīvību. Tieši tādēļ farmācijas nozares uzņēmumi stingri ievēro augstas prasības gan ražošanai, gan produktam.
Latvijas farmācijas rūpnīcas jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ieviesa labas ražošanas prakses (LRP) standartus (Good Manufacturing Practice, GMP). Salīdzināšanai – mūsu austrumu kaimiņiem ar GMP iet pašvaki. Latvijas iedzīvotāji vēl itin labi atceras 2004. gadu, kad Krievijā ražotajās un Baltkrievijā iesaiņotajās askofēna P tabletēs atradās diabēta ārstēšanai paredzētais glibenklamīds, kas strauji pazemina cukura līmeni asinīs, un daudzi pacienti Latvijā cieta.
Vēl vairāk – farmācijas joma, iespējams, ir viena no ļoti retajām, vēl nesabojātajām jomām (piemēram, iepretim tranzītam, finanšu jomai) valstī, ražošanas uzņēmumi pieder Latvijas pilsoņiem un ražošanas procesu vada Latvijas speciālisti. Tā ir mūsu kopīga atbildība –, rīkoties stratēģiski tālredzīgi, atbalstot savējos, domāt uz priekšu.
Būtiskākā nākotnes iecere ir „vakcīnu” ražotne, kurā Eiropas savienība ir gatava investēt tieši tādēļ, ka Latvijas farmācijas uzņēmumi pieder Latvijas pilsoņiem un ir caurspīdīgas īpašumtiesības vai saprotama, Latvijā bāzēta kapitāla mītne.
Latvijā ražotās zāles ir mūsu lepnums. Gan “Grindex”, gan “Olainfarm” piedāvā gandrīz 200 efektīvu un drošu medikamentu formu sirds un asinsvadu slimību, onkoloģisku slimību ārstēšanai, gan psihotropās zāles, gastroenteroloģiskās zāles, gan pretsāpju un pretdrudža zāles. Latvijā izgudrotie oriģinālprodukti Mildronāts®, Ftorafur® un citi jau daudzus gadus nes Latvijas vārdu pasaulē.
Pasaules Veselība organizācija vairākos dokumentos, kas saistīti ar nacionālo zāļu politiku, iesaka stiprināt vietējo farmācijas industriju. Gan Pasaules Veselības organizācija, gan nopietni pasaules ekonomikas forumi uzsver, ka zāļu ražošana ir nacionālās drošības jautājums, kā arī stratēģiski svarīgs bizness, un aicina zināmu daļu no zāļu ražošanas atstāt nacionālā kontrolē.
Šobrīd situācija ar abiem Latvijas farmācijas flagmaņiem ir nedaudz atšķirīga.
Ja “Grindex” akcijas gandrīz pilnībā nonāca Lipmanu ģimenes kontrolē, un nekāda ietekme uz ražošanu no ārienes praktiski nav iespējama, tad pēc Valērija Maligina nāves mums dažbrīd nav īstas skaidrības – kas notiek “Olainfarm”.
Sagadīšanās pēc aktivitātes ap “Olainfarm” pieaug, un dažbrīd medijos grūti izsekot, kurš ir labais, kurš sliktais. Akcionāru sapulces notiek mikroautobusos, dažkārt izdodas vai neizdodas piereģistrēt kādu valdes locekli, notiek tiesas process pēc procesa, kur kādam no akcionāriem tiek liegtas balstiesības.
Mantojuma dokumentos teikts, ka akcijas nav pādodamas 5 gadus (pēc Valērija Maligina nāves), kas šobrīd nozīmē – atlicis nedaudz vairāk par gadu. Pie Valērija Maligina mantiniecēm rindā stājas ne tikai labticīgi precinieki, bet arī dažādi juristi un biznesmeņi ar ļoti atšķirīgām interesēm, kuriem ir pieredze Liepājas metalurga maksātnespējas procesā, valdības prudentiskā konsultēšanā un mēģinājumos vadīt Latvenergo. Jādomā, ka līdz brīdim, kad mantinieces savas akcijas varēs pārdot, rūpnīcai jau būs saistoši tirdzniecības līgumi, kur būs paredzēts pa lēto kādam starpniekam pārdot visas saražotās zāles vai iegādāties no kāda cita starpnieka īpaši dārgas izejvielas.
Rodas iespaids, ka iespējamie rūpnīcas pircēji neizvēlas caurspīdīgas un saprotamas savstarpējās cīņas metodes, un pilnā sparā sākas melnā PR kampaņa pret vienu vai otru mantinieci, viņas juristiem un visiem Latvijas uzņēmējiem, kas būtu gatavi saglabāt nozīmīgo Latvijas farmācijas rūpnīcu Latvijas uzņēmēju kontrolē. Plaši izplatīts viedoklis, ka ap “Olainfarm” agri vai vēlu sākšoties reāli kari ar reāliem kritušajiem.
Kāda var būt Krievijas uzņēmēju interese par “Olainfarm” akciju iegādi? Neticu sazvērestības teorijai, ka jēga ir uzņēmumu slēgt, lai ieriebtu Latvijai. Drīzāk ir nepieciešams uzņēmums Eiropas savienībā ar brendiem un trendiem, lai varētu ražot zināmu daļu medikamentu Krievijā vai Ukrainā lēti, taču ar dārgo ES ražošanas marku. Toties nebūt nav izslēgts, ka kādam šobrīd ļoti gribas rūpnīcu novest līdz maksātnespējai, lai tālākā izpārdošana būtu līdzīga Liepājas metalurga izpārdošanai, un rūpnīcu varētu iegūt daudz lētāk.
Un tomēr – galvenā problēma Latvijas farmācijā ir un paliek zāļu kompensācija dažādu grupu pacientiem, kas Latvijas budžetā atpaliek no citām Eiropas valstīm.
Visvairāk no līdzekļu trūkuma zāļu kompensācijai cieš onkoloģijas, plaušu slimību, reimatoloģisko slimību un sirds asinsvadu sistēmas slimību pacienti.
Ja valsts kompensē medikamentus, to cena ir daudz mazāka, jo valsts iepērk medikamentus lielā apjomā un garantēti.
Ja zāļu firmai pašai jāpārdod zāles pacientam, tad zāļu kompānijas Latvijā ierauga mazu tirgu, dārgu reģistrāciju, sarežģītu menedžmentu un mārketingu, tad zāļu cenas pieaug vai arī– zāles nemaz netiek reģistrētas un Latvijā nav pieejamas. Tātad– lielā mērā notikumi ap zāļu ražošanu un zāļu cenām Latvijā saistīti ar veselībai paredzētā valsts budžeta mazspēju. Latvijas zāļu tirgu nosaka ražošana, vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, zinātne, valsts budžeta un pacientu finansiālās iespējas un vēl daudzi citi faktori.
Tas ir galvenais iemesls, kādēļ stāvoklis farmācijas jomā gan budžeta pieņemšanas laikā, gan jebkuras īpašumtiesību maiņas laikā parasti ir raksturojams kā vidēja stipruma zemestrīce. Šobrīd publiskajā telpā ar dubļiem tika nolieta viena no zāļu vairumtirgotavām un to saistīts aptieku tīkls, kā arī šā tīkla īpašnieki. Vienkāršs, mūsdienīgs melnais PR– bez loģikas, taču ar labu dažādu faktu un nefaktu kompelāciju.
Patiesībā tas ir mēģinājums nepieļaut vietējam kapitālam strādāt zāļu tirgū. Taču tieši vietējais kapitāls ir ārkārtīgi būtisks – kā redzam krīzes laikā – robežas var slēgt, vienotais ES tirgus var beigt eksistēt ļoti ātri, un tad mēs paliekam tajā brīdī paši pie sava galda – un mums ir izšķirīgi svarīgi, ko spējam uz šī galda uzlikt, ne tikai pasūtīt internetā, bet ražot pašu spēkiem (es nudien nesatraucos par pārtikas produktiem Latvijas tirgū, bet zāļu tirgus ir nopietni apdraudēts).
Tādēļ esmu spiests vēlreiz atkārtot vienkāršas detaļas ap „Olainfarm” pēdējo divu mēnešu laikā: aizdomās par mēģinājumu izkrāpt 42% zāļu ražotājas Olainfarm akciju Valsts policija aizturēja divus Čehijas pilsoņus un bijušo uzņēmuma valdes locekli Milanu Beļeviču. Īsumā – par mēģinājumu notirgot 220 miljonu vērtu rūpnīcu par 40 miljoniem.
Jau trīs gadus notiek cīņa par kontroli “Olainfarm” un regulāri kāds Čehijas uzņēmums apgalvo, ka kļuvis par lielāko kompānijas akcionāru. Izskatās, ka kopā ar šo čehu firmu pie akcijām plānojuši tikt arī “Olainfarm” padomes locekļi Haralds Velmers un Kārlis Krastiņš.
Katrai mantiniecei – divām Valērija Maligina meitām – Irinai Maliginai un Nikai Saveļjevai, kā arī trešās meitas mātei Signei Balderei Sildedzei tiešā veidā pieder nepilni 8% “Olainfarm” akciju. Vēl 42% īpašnieks ir uzņēmums “Olmafarm”. “Olmafarm” pieder visām trim mantiniecēm vienādās daļās, bet realitātē to kontrolēja Signes Balderes Sildedzes izraudzītā valdes locekle Milena Beļeviča.
Saskaņā ar tiesas lēmumu Beļeviču nomainīt varētu tikai tad, ja visas trīs mantinieces par to vienotos, un visas mantinieces par to vienojās 26. aprīlī. Tajā pašā dienā (vai varbūt 27. aprīlī agri no rīta, pirms bija izdarītas izmaiņas Uzņēmumu reģistrā) Milana Belēviča pamanījusies “Olmafarm” akcijas pārdot čehu investoriem, un mēģinājusi “Olainfarm” akcijas pārvest uz kontu bankā “Blue Orange”.
30. aprīlī Rīgā ieradās divi čehu investori un Signei Balderei Sildedzei uzrādīja dokumentu, ka nu jau viņi esot “Olainfarm” 42% akciju īpašnieka pārstāvji – dokumentu no vienas puses bija parakstījusi Milana Belēviča, no otras – Čehijas firmas “Black Duck Invest” pārstāvis Vojteks Kačena. Mantinieču pārstāvji uzskata, ka līgums ir fiktīvs. Kopā ar Kačenu uz tikšanos bija ieradies kāds Tibors Bokors. Kad pēc dažām stundām čehi sēdušies lidmašīnā uz Minheni, abus aizturējusi policija. Bet saskaņā ar Čehijas komercreģistra datiem, firma “Black Duck Invest” esot dibināta tikai šogad martā un tās patiesais labuma guvējs esot Tomašs Kršeks.
Interesanti, ka Milana Belēviča savulaik esot saukusies Ludmila Breče, bet nelāgi informācijas avoti liecina, ka savus īpašumus norakstījusi – tātad gatavojusies kaut kādam darījumam.
Visā šajā stāstā ir vēl dažas krāšņas detaļas. Pasaulslavenais čehu investors iespējams kļuvis slavens un veiksmīgs ar kādu vienu dižu darījumu – pārdevis Rīgas domei Čehijā ražotus “Škodas” tramvajus. Viens no darījumiem esot apstrīdēts tiesā un tramvaji jau vairākus gadus atrodoties Rīgā, taču izmantoti netiekot – stāvot gar depo sienu. Iepriekšējās Rīgas vēlēšanās daudzkārt izskanēja viedoklis, ka patiesie tramvaju pārdošanas starpnieki esot “Saskaņai” vai “GKR” pietuvināti pašmāju blēži, kas piesedzoties ar čehu investoriem.
Protams, man nav ne mazākās daļas par tramvajiem un to, kā Čehijas pilsonis kļuvis par dižinvestoru. Toties interesants šķiet fakts, ka “Black Duck Invest” reģistrēts Prāgas centrā, un tieši tajā pašā adresē atrodas arī kāda firma “VH Latvia Invest”. Tās īpašnieks ir šis pats Kršeks, bet direktors – iepriekš jau minētais Haralds Velmers, savulaik Liepājas metalurga iztirgotājs, šodien “Olainfarm” iztirgotājs un padomes loceklis vienā personā.
Televīzijas raidījuma “Nekā personīga” rīcībā bija nonākuši divi ar 15. martu datēti līgumu projekti. Tie liecinot par plānu nodot “Olainfarm” akcijas Čehijā dibinātai firmai. Savukārt tās akcionāri būtu “Black Duck Invest”, kā arī Velmera un Krastiņa uzņēmums.
Šobrīd interesenti nosēdušies pie televizora un gaida šīs daudzsēriju filmas tālāko attīstību. Man gribētos cerēt, ka “Olainfarm” paliks Latvijas uzņēmums.
