Psiholoģiskās grūtības: “Kāpēc citi var un es nē” 0
Bērniem mēdz būt grūti pieņemt, ka viņi ir atšķirīgi no pārējiem gan skolā, gan ģimenē, un ka šī atšķirība ir neārstējama. “Atceros, ka reiz braucām uz pulciņu pēc skolas un iegājām kafejnīcā paēst. No bezglutēna ēdieniem nebija īsti, ko izvēlēties (dažkārt gājām no vienas kafejnīcas līdz otrai, nevarot neko atrast). Toreiz paņēmām rīsus, cerot, ka katls vismaz labi izmazgāts un tajā iepriekš nebija vārīti pelmeņi. Bērns prasīja – vai šī slimība ir uz mūžu? Kad godīgi atbildēju, ka jā, tad sēdēja un raudāja,” savas meitas reakciju apraksta Andželika Bokāne.
Savukārt Ieva Sūna, stāstot par sava sešgadīgā dēla atbildi uz jautājumu, kā viņš sadzīvo ar celiakiju, apraksta viņa interesi un vēlmi iekļauties starp citiem: “Markuss stāsta, ka jūtas bēdīgi tad, kad citi ēd to, ko viņš nedrīkst. Viņš man reizēm arī pajautā, vai kādreiz drīkstēs ēst visu. Reizēm apskata, aptausta un pasmaržo kādus “parastos” ēdienus. Atsaucīgi pieņem to, ka viņam ir savi produkti, un joprojām atceras grūtos slimošanas periodus slimnīcā, tāpēc ir ļoti motivēts turpmāk būt vesels, arī ievērot diētu. Ja mēs kaut kur dodamies, pārjautā, ko ēdamu paņemšu līdzi viņam un vai drīkstēs ēst tur pieejamo ēdienu. Socializēšanās problēmas ēdiena dēļ pagaidām vēl neizjūt (taču vēl ir mazs, tāpēc visur dodas kopā ar mani).”
No mammu stāstīta var spriest, ka viņām ikdienā jāveic skaidrošanas darbs, mēģinot bērniem radīt pārliecību, ka viņi var būt un ir vienlīdzīgi ar citiem, ka par sevi ir jārūpējas, ja gribas būt veselam un justies labi. Vecākiem nereti jābūt kā buferim starp sabiedrības neizpratni un neiecietību un bērnu. “Ejot ciemos, vienmēr ņemu līdzi ēdamo. Sarežģīti bija, kad visi čīkstēja – nabaga bērns un tamlīdzīgi, – tas sāpināja, un tracināja bērnu. Paula saprot, bet grūti pieņemt, ka citi ēd un viņa nedrīkst. Ir mēģinājusi pa kluso kaut ko glutēnu saturošu apēst un vēlāk mocījusies ar sāpēm. Audzinātājām skolā un pirms tam dārziņā bija iedots našķītis neparedzamām situācijām, tos reizēm aizmirsa iedot, un tad bērns vienmēr raudāja, kad gājām mājās. Tas psiholoģiski ir ļoti sapīgi bērnam un, godīgi sakot, arī man.
