Stereotipi, apkārtējo neizpratne un cīņa par noteikumu ievērošanu 0
Kad vecāki ir izglītojušies paši, pielāgojuši ģimenes ēdienkarti un paradumus, nereti seko tālāks darbs ar sabiedrību, kurā bērnam ikdienā nākas pavadīt laiku – visbiežāk skolās un ārpusskolu nodarbībās. “Citi cilvēki bezglutēna diētas dēļ manu meitu atsacījās ņemt līdzi tūrisma pārgājienos. Jaunāko klašu vecumā kādam vecākam vienmēr jābrauc līdzi un jāraugās, lai bērns būtu paēdis. Daļā sabiedrības eksistē arī nezināšana, neizpratne, neticība, ka vispār tāda slimība pastāv, uzskati, ka tas ir modes kliedziens vai viņas pašas untums, kas sāpīgi ievainoja bērna dvēseli. Ir teiciens – paēdušais izsalkušo nesaprot. Es uzskatu, ka iemācīties ar celiakiju sadzīvot var nobriedis, pieaudzis cilvēks. Bērnam tas ir ļoti grūti. Bērns no daudz kā kautrējas,” par savu pieredzi meitas vienlīdzīgā iekļaušanā skolas un citās vidēs dalās Angelika Bokāne.
Vecāki gan šī gada biedrības “Gluten-Free Experts” veiktajā pētījumā, gan arī pieredzes stāstos speciāli “Veselam.lv” stāsta par ēdināšanas firmu un to apkalpojošā personāla nepietiekamu informētību par to, ko bērns drīkst ēst. Jau iepriekš rakstījām par gadījumiem, kad bērniem ar celiakiju skolā tiek dota manna, bezglutēna ēdienu vietā produkti bez cukura, savukārt mammas intervijās šo sarakstu papildina ar dažādiem produktiem, kuri pat nepretendē uz bezglutēna statusu, piemēram, pienu “Lāsēns”, parasto jogurtu un tamlīdzīgi.
“Esmu iemācījusies izturēties ļoti lietišķi pret diētas vajadzību. Lielai sabiedrības daļai par to ir maz zināšanu, tāpēc jārēķinās ar ļoti dažādiem viedokļiem un stereotipiem: bērns nedrīkst ēst tikai miltu izstrādājumus, jo citur glutēns nav; pienu bez laktozes vai skābpiena produktus drīkst lietot; celiakija neeksistē; jāēd viss, lai organisms pats “trenējas”; celiakija ar laiku pāries,” sabiedrības neizpratni ilustrē Ieva Sūna.
