– Katru gadu aktuāls ir jautājums par mežu ugunsapsardzību. 4
– Šogad augusts bija sauss un karsts, un mēneša beigās mēs bijām tuvu resursu un spēku pilnīgam izsīkumam. Ja tā būtu turpinājies vēl vienu nedēļu, nezinu, kā mēs būtu tikuši galā. Bija tā, ka piecos no rīta cilvēki beidza dzēst vienu ugunsgrēku, bet desmitos jau pieņēma izsaukumu uz nākamo. Situācija bija nenormāla. Liels paldies, ka mums palīdzēja Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, kuru helikopters piedalījās divu lielu ugunsgrēku dzēšanā. Visvairāk šovasar kā vienmēr dega Pierīgā un arī Sēlijas virsmežniecības teritorijā. Vērsāmies pie valdības, lai rastu finansējumu un nākamgad varētu meža ugunsapsardzības funkcijas nodrošināt labāk, taču lielu atsaucību neguvām. Ne pacelt atalgojumu, ne arī pieņemt vairāk cilvēku mēs nevarēsim. Šobrīd mēs varam pieņemt apmēram pusi no nepieciešamā cilvēku skaita un arī ne uz pilnu ugunsbīstamo sezonu. Kaut arī tehniskais nodrošinājums nedaudz uzlabojas, reāli visu izšķir cilvēki, jo mūsu ugunsapsardzības taktika virzīta uz ātru meža ugunsgrēku atklāšanu un ierobežošanu. Akcentu liekot uz “ātra”.
– Vai izdegušajām meža platībām ir tendence pieaugt?
– Diemžēl. Ne jau ievērojami, bet tomēr. Ja citugad laika periods, kad mežs ir kā pulvera muca, būs garāks, izdegušo platību apjoms varētu pieaugt.
– Vai cīņā ar Āfrikas cūku mēri ir panākumi?
– Cīņa ar mežacūku skaita samazināšanu ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Mums izdevies panākt, ka šīs slimības vēl nav Kurzemē un Zemgalē, bet Daugavas labais krasts ir aptverts gandrīz pilnībā.
– Vai Lietuvā un Igaunijā ir līdzīga situācija?
– Jā, taču cīņas metodes katrā valstī ir atšķirīgas. Igauņi to principā daudz nav ņēmuši galvā, un Āfrikas cūku mēris šogad pārņēmis visu teritoriju. Lietuvieši savukārt izvēlējās otru galējību – kā atklāja infekciju, tā pilnībā aizliedza mežacūku medības. Kā uz to reaģēja mednieki? Tika atklāts ļoti maz šādu saslimšanu. Bet nu jau arī mēs pierobežā saskaramies ar inficēto cūku ienākšanu no Lietuvas. Tā ka tuvākajā laikā mūsu dienestam joprojām būs nopietni jāstrādā pie tā, lai mežacūku populācija samazinātos, jo tas ir vienīgais risinājums, kā apturēt Āfrikas cūku mēra infekciju. Deviņdesmitajos gados Latvijā klasiskais cūku mēris beidzās, kad Latvijā bija palikuši kādi 10 – 15 tūkstoši mežacūku. Domājam, ka arī Āfrikas cūku mēra vīrusa izplatība varētu apstāties, ja mežacūku skaits būtu tik mazs. Šobrīd mūsu mežos skraida kādi 60 – 70 tūkstoši rukšu.
