Arendoles pils 5
Pēdējie pils īpašnieki 20. gadsimta sākumā bija grāfi Plāteri-Zībergi, kuru lojālā attieksme pret zemniekiem pasargāja muižu no iznīcības. Tieši Arendolē pēc gubernatora rīkojuma 1861. gada 1. augustā grāfs Stanislavs Plāters-Zībergs iztulko zemnieku brīvlaišanas likumu latgaliešu valodā. Latgales muižu arhitektūrā Arendoles pils apbūves komplekss izceļas ar greznību un savdabību.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Arendolē izvietoja Krievijas impērijas armijas ķeizarienes Marijas Fjodorovnas 5. Aleksandrijas pulku, kurā dienēja arī Nikolajs Gumiļovs, dzejnieces Annas Ahmatovas vīrs. “Sarkano baltiešu” valdības laikā muižu nacionalizēja un 1919. gada pavasarī tajā nodibināja komūnu, kurā iesaistīja vietējos strādniekus un kara bēgļus.
1921. gada 14. februārī, pamatojoties uz Agrārās reformas likumu, muižu no tās pēdējā pārvaldnieka Kazimira Valentinoviča pārņēma Kalupes pagasta valde. Kungu māju līdz 1925. gadam izremontēja — uzlika jaunu skārda jumtu. Jaunajā korpusā izvietoja pamatskolu, bet vecajā daļā — bāreņu patversmi. Kalpu mājā tika izveidots kara invalīdu pansionāts.
2. Pasaules karā muiža palika neskarta. Pēc kara muižu izmantoja kā skolu un invalīdu namu līdz 1975. gadam, kad skolnieku trūkuma dēļ skola pārstāja eksistēt. Divdesmit gadus muižas kungu māja stāvēja neapdzīvota, taču netika demolēta.
90. gadu sākumā muižas teritorija tika vēl papildus sadalīta, arī zeme ap muižas kungu māju. Pašlaik muižas kungu mājas sienas ir tikai 18 metru attālumā no cita īpašnieka teritorijas, kas izjauc muižas un tās pieguļošās teritorijas vienoto ansambli. Pateicoties tam, ka muižas kungu māja 1995. gadā nonāca privātīpašumā, muiža ir apdzīvota un uzturēta.
Kopš 2002. gada muižu apsaimnieko un tajā darbojas biedrība “Es Latgalei”. Šobrīd muižā turpinās darbi pēc visiem restaurācijas pamatprincipiem un noteikumiem.
