Māris Antonevičs: Šlesera savākto kompāniju vieno viens vārds – “bijušie” 47
Reiz bija tautā iemīļota Edgara Liepiņa dziedāta dziesma “Trīs runči”. Raimonda Paula mūzika, Valda Artava vārdi – tik lipīgi, ka svinīgos pasākumos to ik pa laikam mēdz uzdziedāt arī mūsu dienās. “Trīs runči kādā krogā par Rīgas jumtiem dzied, par jaunību, kas garām un arī šķērsām iet. Cik meiteņu ir mīlēts, cik pelīšu ir ķerts, no priekiem un no bēdām cik balderjāņu dzerts…”
Pieciem “runčiem”, kuri ar Aināra Šlesera gādību aizvadītajā ceturtdienā bija apsēdināti pie galda viesnīcas “Bergs” konferenču zālē, arī noteikti būtu ko palielīties ar bijušo dienu sasniegumiem. Ivars Godmanis – atjaunotās Latvijas Republikas pirmais premjerministrs, turklāt atkārtoti šajā amatā stājies 2007. gadā. Pēdējā laikā gan radies iespaids, ka no Godmaņa visi it kā novēršas. Viņam tā arī neizdevās atrast partiju, no kuras kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās (pats viņš visvairāk cerēja uz Zemnieku savienību, taču saņēma kurvīti). Jānis Straume – ilggadējs partijas “Tēvzemei un Brīvībai” līderis, bijušais Saeimas priekšsēdētājs. Taču kopš 2006. gada, kad vēlētāji viņu izsvītroja no vēlēšanu sarakstiem, Straume iegrimis sevis meklējumos – dzejojis, izmēģinājis jaunas diētas un radikāli mainījis politiskos uzskatus. Jānis Jurkāns – bijušais ārlietu ministrs, Tautas saskaņas partijas dibinātājs un faktiski attiecīgā politiskās ideoloģijas virziena tēvs. Taču kopš strīda ar bijušajiem “Saskaņas” domubiedriem politikā sevi nav spējis atrast un biežāk manāms, asi kritizējot valdošo varu no novērotāja pozīcijām. Mēģinājis piedalīties vairākos jaunos “projektos”, bet vai nu tie izrādījušies nesekmīgi, vai arī J. Jurkāns tiem nav bijis vajadzīgs. Viņš neslēpj, ka mēģinājis iesaistīties Ingunas Sudrabas jaunajā partijā, bet “viņi negrib piesārņot savu tīro partiju ar nepareiziem uzvārdiem un politiskiem izdedžiem”. Aigars Kalvītis – bijušais premjers, savulaik sevi nodēvējis par Latvijas “stabilitātes garantu”, viens no Tautas partijas simboliem. Kopš 2009. gada politiku nomainījis pret Rīgas “Dinamo” hokeja komandu. Nu un, protams, pats Šlesers, kuram tāpat pienākas virkne agrāko titulu un pirmās vietas politiskās ietekmes vērtējumu sarakstos. Bet tas bija kādreiz. Šobrīd viņš ir privātuzņēmējs, kurš īpaši ieinteresēts, lai īpašuma pircējiem no ārvalstīm (Krievijas) būtu “bonuss” – termiņuzturēšanās atļaujas. Lai to saņemšana netiktu ierobežota un traucēta. Dzirdēts, ka Šlesera patiesais mērķis bijis pirms vēlēšanām izveidot apvienību ar “Saskaņas centru”, līdzīgi kā to izdarīja Andra Amerika partija “Gods kalpot Rīgai”, taču “Saskaņas” līderi nav saskatījuši ieguvumu no šādas apvienības. Tad nu tagad Šlesera partijai “Vienoti Latvijai” jāmeklē ceļš uz parlamentu pašai, un, ja tas izdotos, var cerēt uz sadarbību nākotnē.
Visi augstākminētie esot partijas premjera kandidāti. Visi zināmi ļaudis, taču viņus vieno viens vārds – “bijušie”. Turklāt lielākoties viņi bija spiesti pamest politiku, jo zaudēja vēlētāju uzticību. Arī viņu atbalstītāju pulks ir līdzīgs – bijušie premjeri, ministri, deputāti. Tie paši nedomā kandidēt, bet uzmundrināt gatavi. Tāds “klubiņš”, kur daži biedri nolēmuši doties Himalaju kalnu ekspedīcijā un draugi vēl viņiem veiksmīgu ceļu. Neizdosies tikt līdz augšai? Nu nekas, vismaz piedzīvojums… Mēdz teikt, ka pieredze vislabāk darbojas kopā ar jaunības enerģiju, bet tās šai kompānijai pietrūkst. Kā dziesmā: “Bet pienāk jaunais runčuks un saka: “Veči, čau! Man nav, kas jums reiz bija, bet ir kas jums vairs nav.” Un tādēļ saucam mēs – skaista ir jaunība, skaista ir jaunība, tā nenāks vairs.”
