Sahārā pazudušais maratonskrējējs 0
Šo savdabīgā maratona distanci Sahāras smiltīs uzskata par vienu no visgrūtākajām pasaulē. Turklāt tas nav parastais skriešanas maratons, bet gan sešas dienas ilgas sacensības, kurās kopumā jāpārvar 250 kilometri. To, protams, var atļauties tikai patiešām visizturīgākie un ļoti pieredzējuši cilvēki. Par tādu sevi uzskatīja arī itāļu policists un pieccīņnieks Mauro Prosperi no Sicīlijas. Pirmās četras dienas viss ritēja sekmīgi, Mauro pat bija izvirzījies septītajā vietā. Bet tad pēkšņi sacēlās smilšu vētra…
Noteikumi paredzēja, ka tādos gadījumos jāapstājas un jāsagaida palīdzība. Taču brašais itālis izlēma, ka patiesībā tā ir viņa lielā iespēja, sak, kamēr citi apstāsies un gaidīs, viņš var uzlabot savu stāvokli kopēja vērtējumā. Viņš apsēja galvu ar šalli un turpināja pārvietošanos. Aptuveni pēc sešām stundām vētra pieklusa, un jau pirmajā acumirklī Mauro saprata, ka šo stundu laikā viņš pārvietojies gluži nepareizā virzienā. Viņš bija nokļuvis tik tālu no visiem pārējiem, ka bezjēdzīgas izrādījās arī viņa izšautās signālraķetes – tās neviens nepamanīja. Viņš bija palicis absolūti viens pasaulē vislielākā un neviesmīlīgākā tuksneša vidū.
Nekas cits jau neatlika, tāpēc Mauro turpināja ceļu. Šķidruma ekonomijas nolūkā viņš urinēja līdzi paņemtajā ūdens pudelē. Galu galā viņš nonāca pie kāda pamesta dievnama, kur beidzot varēja kaut ko apēst, piemēram, noķerot sikspārņus, noraujot tiem galvu un vispirms izdzerot asinis.
Tomēr drīz viņu pārņēma neglābjams izmisums. Prāta aptumsuma mirklī viņš mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā un pat iespēja pārgriezt delnu vēnas, taču… no atūdeņošanās viņa asinis bija kļuvušas tik biezas, ka netecēja laukā. Vārdu sakot, no šīs ieceres nekas lāgā nesanāca – tikai dažas rētas delnās un galvas sāpes. Un tad Mauro pieņēma lēmumu, ka līdz pēdējam apziņas mirklim cīnīsies par savu dzīvību.
Nākamo piecu dienu laikā Mauro turpināja klimst pa Sahāru, izsalkumu remdinot ar noķertajām ķirzakām un skorpioniem, bet dzeršanai uzkrājot niecīgu daudzumu rasas. Tikai devītajā dienā liktenis par viņu apžēlojās – viņš sastapa tuksneša “oriģinālo” klejotāju grupu, kas viņu izglāba un paskaidroja, ka viņš jau atrodas Alžīrijā, vairāk nekā 200 kilometru attālumā no tās vietas, kur viņam vajadzētu būt.
Tomēr neparasti ir tas, ka pēc diviem gadiem Mauro atkal pieteicās šim ekstremālajam Sahāras maratonam un šajā reizē izturēja to līdz galam, atgriežoties atpakaļ laikā un pilnīgi neskarts.
