“Par teātra oderīti un vēl…” Kritiķe Ilze Kļavina recenzē piecas bērniem un skolēniem adresētas izrādes 2
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz Covid-19 krīzi, kas arī šobrīd lielā mērā aizliedz teātru apmeklējumus, pirmizrāžu sagatavošana tajos nav pārtrūkusi. Bērnu un skolēnu vecuma publikai top jauniestudējumi ar aizraujošām un emocionāli piesātinātām skatuves mākslas atklāsmēm, kas apliecina pilnvērtīgu radošo procesu.
Šajā rakstā aplūkoti pieci Valmieras, Liepājas un Latvijas Leļļu teātra piedāvājumi digitālā un skatuves versijā – “Kā top izrāde?”, “Arturs un Apaļā galda bruņinieki”, “Kiosks”, “Mazais cilvēks”, “Slinkums”.
Tie, līdzīgi daudziem citiem iestudējumiem, kas gaida pilnvērtīgu klātbūtnes satikšanos, rāda skatuves mākslas profesionāļu radošo spēku ne vien izdzīvot, pielāgoties pandēmijas ierobežojumiem, bet arī izpausties kvalitatīvi jaunā līmenī.
Skatītājiem piedāvāju ieskatu jaunajos skatuves notikumos, kas uzmanību piesaista ar jauniem dramaturgu vārdiem, daudzveidīgu žanru pieteikumiem un spilgtām talantu izpausmēm.
Pusaudžu raksturu spogulis
Skatoties Latvijas Leļļu teātra “iekšējo pirmizrādi” Sandijas Santas lugai “Artūrs un Apaļā galda bruņinieki”, ko izveidojis režisors Edgars Niklasons, skaidri redzama autoru vēlme trāpīt atpazīstamības spogulī.
Tas izdodas izrādes sadzīviskajā līnijā, kas ar dažām liriskām, bet vairāk komiskām emocionālām krāsām atklāj skolas ekskursijas dalībnieku uzvedību muzeja apmeklējuma laikā. Lielākais nopelns raksturu atklāsmē ir jauno aktieru azartam, ko, atveidojot pusaudžus klasesbiedrus, demonstrē Matīss Millers, Elīna Bojarkina, Lienīte Osipova un Rihards Zelezņevs.
Secīgi tās ir lomas – Arčijs, Rozīte, Gabriela un Ansels. Aktieru temporitmu un kustību zīmējumi (horeogrāfe Alise Putniņa) kopā ar dramaturģes uzbūvētiem dialogiem trāpīgi raksturo sestās klases skolēnu uzvedību, attiecību modeļus un atšķirīgus tipāžus. Lugas darbību veiksmīgi caurvij spēles noteikumi – “izlaušanās istaba” jeb “escape room” –, kas sniedz iespēju izkļūt no slēgtas telpas (lugā – no muzeja) tiem dalībniekiem, kuri izpilda noteiktus uzdevumus.
Sarežģītāka un aptuvenāka ir līnija, kas risina mistikas, leģendārā Karaļa Artura gara klātesamības un varonības tēmu. Scenogrāfes, leļļu mākslinieces Evitas Bētas un gaismu mākslinieka Ulda Andersona kopdarbā tapusī muzeja telpa rāda “it kā” metafiziskas pārvērtības (īpaši izdevušās ir zirdziņu lelles, kas ļauj kustēties pa visu skatuvi).
Taču ar daudzām asprātīgām detaļām raksturotā bruņinieku laikmetu leģenda īsti neatklājas. Domāju, ka skatītāju klātbūtne papildinās izrādes atmosfēru un tad tiks saņemtas vai sajustas atbildes uz izrādē izvirzītajiem jautājumiem – kā noticēt pagātnei, kā noticēt sev, kā kļūt par varoni. Un noteikti būs atminējums, kāda nozīme ir gandrīz nekustīgo vēsturisko manekenu klātesamībai – tik nepateicīgas lomas piešķirtas izcilajiem aktieriem Dacei Vītolai – Karalienei Ginervai – un Anrijam Sirmajam kā Karalim Arturam.
“Slinkum, slinkum, laid mani vaļā”
Valmieras teātra izrāde bērniem no 1. līdz 6. klasei “Slinkums” režisora Toma Treiņa interpretācijā uzrunā skatītājus ar šķietami nesavienojamām lietām – spēles vieglumu un neslēptu didaktiku.
Izvēlētā tēma ir pazīstama, sirsnīga un nepretenciozi vienkārša.
Sižets vēsta par trīs draugiem, kam skolā uzdots uzdevums gatavot kopīgu prezentāciju. Kad viens ierosina nedarīt neko un doties uz Sliņķu zemi – vietu, kur pašam it nemaz nav jāpiepūlas, kur spilvens mācās tavā vietā, kur ēdiens pats apēdas un sporta stundās notiek treniņi “acis vaļā – acis ciet”, tad skaidrs, ka šī pasaule, lai cik ļoti kārdinoša, ir neiespējama.
Vienkāršs ir arī formāts – uzfilmēta aktieru tieša komunikācija caur ekrānu ar skatītājiem. Izrāde sākas ar aktieru nesamākslotiem stāstiem par savu slinkuma pieredzi skolas laikā. Anna Nele Āboliņa atzīstas, ka kādreiz sapņojusi būt par akrobāti, Oskars Florencs-Vīksne, izrādās, ir gribējis būt Harijs Poters, un Toms Veličko atklāj bērnības sapni par izcila futbolista karjeru. Arī citas aktieru autobiogrāfiskas etīdes – “kad es mācījos 2. klasē…”, “kad neaizgāju uz florbola treniņu un netiku uz sacensībām” utt. – mērķtiecīgi sakārtojusi dramaturģe Justīne Kļava.
Artistiskā trio savstarpējā saspēle ir asprātīga, ar spilgtu improvizāciju un precīzu teatrālu darbību. Viņi ieskicē tēlu raksturus ar izteiksmīgām zīmēm – tūļīgais Oskars ir tas, kurš bieži aizguļas, Anna – vienmēr centīga un apzinīga, bet Toms – azartiski nesavaldīgs.
Visus vieno rotaļa uz robežas starp iespējamo un reālo, un tikai īss mirklis šķir izfantazēto ainiņu “slinkuma briedi Slinkuma zemē” no absurdā pārspīlējuma “sods pienākas par pārāk aktīvu darbošanos” un uzsvērti pamācošā motīva – “lasīšana atraisīs tavu fantāziju”.
Veiksmīgos aktieru tuvplānos izspēlētais stāsts par skolas un skolēnu attiecībām, par izpildītiem vai noslinkotiem mājas darbiem pārliecina ar konkrētību un trāpīgumu.
Mazas pērles spožums
Latvijas Leļļu teātra Mazās zāles izrādes “Kiosks” radošajās krustcelēs satikušās dramatizētāja Ance Muižniece, režisore Vija Blūzma un aktrise Dace Vītola. Tikšanās pamatā ir pirms dažiem gadiem popularitāti guvusī Anetes Meleces nelielā animācijas īsfilma “Kiosks” un bilžu grāmata. “Kiosks” ir netipiska Latvijas Leļļu teātra izrāde, jo tās īstie skatītāji ir nevis bērni, bet pieaugušie, iespējams, visvairāk tie, kuriem nav bērnu. Un noteikti tie, kuri sapņo kā bērni.
Rīgas kioska pārdevēja Olga resnuma dēļ iesprūdusi kioskā un netiek no tā ārā. Bet viņa nav tikai pārdevēja, viņa ir arī uzticības persona un laba padomdevēja saviem pircējiem. Viņas sapnis ir nonākt siltajās zemēs un pie jūras baudīt skatu uz saulrietu. Grāmatā un filmā notiek tas, kas izrādē neparādās, Olga ar visu kiosku iekrīt pilsētas kanālā, kas viņu aizpeldina tālu pasaulē – līdz pat kārotajai pludmalei ar palmām un sauli.
Izrādes radošā komanda sižetu pagriež un ietilpina Olgas miniatūrajā dzīves stāstā plašāku motīvu par cilvēka “iesprūšanu” savā dzīvē un nespēju īstenot sapņus, tas ir vienlaikus komisks un skumjš, vienlaikus konkrēts un simbolisks. Skatuves telpā iekārtotais kiosks ir arī viņas mājoklis, kur līdz milimetram precīzi un laika grafikā pa minūtēm punktuāli iekārtota Olgas pareizā ikdiena.
Epizodiskās lomas pārspīlēti un ar butaforiskām maskām izpilda viens aktieris – Rihards Zelezņevs –, kontrastā izceļot galvenās varones reālistisko atveidojumu. Dace Vītola psiholoģiski smalki iedzīvina Olgas iesprostotajā dvēselē lielas ilgas un sirsnīgu labestību. Atklājas dziļi pretrunīgas šķautnes – viņa nav tikai smieklīga resnule un neuzņēmīga sapņotāja, kas ar žurnālu bildēm aizvieto realitāti, bet arī iejūtīgs un atbildīgs savas mazās pasaules saimnieks, vajadzīgs citiem cilvēkiem. Tomēr nav skaidrs, kā īsti skatuves varone nokļūst līdz kārotajai pludmalei ar palmām un sauli un kā tur nonāk viņas Rīgas paziņa Antons, kurš visas izrādes laikā ir personāžs starp reālo un iedomāto, un tādējādi nesaprotamas ir attiecības starp viņu un Olgu. Aktrises Daces Vītolas radītais tēls savā pilnvērtībā ir viens no spilgtākajiem pēdējos gados redzētajiem skatuviskajiem sniegumiem vispār.
Pārsteidzoša cirka mistērija
Teātri var pielāgot digitālajam formātam, toties vismazāk tam atbilst cirka māksla, kas skatītājus tiešā tuvumā viņu acu priekšā pārsteidz ar ekvilibristiku, veiklību un brīnumiem. Tāpēc ekrāna versija traucē pilnībā novērtēt cirka tematam veltīto 45 minūšu garo Liepājas Leļļu teātra izrādi “Mazais cilvēks”, ko pēc Ēriha Kestnera darba motīviem iestudējis režisors Ģirts Šolis.
Izrāde ir unikāla jau tāpēc vien, ka Šolis ir vienīgais, kurš šobrīd attīsta meklējumus objektu teātra žanrā. Galvenās darbojošās personas ir miniatūras lelles, kas aktieru Ilzes Juras, Madaras Enkuzenas, Pētera Lapiņa rokās izpilda ainiņas – priekšnesumus, saņemot grandiozus aplausus. Tajos ir nepārprotami jaušams pārspīlējums, jāpiezīmē, ka bagātīgais skaņas celiņš ļauj izspēlēt attiecības un saprast notikumus, par ko rūpējušies skaņu mākslinieks Kristaps Žilinskis un mūzikas autors Mikus Frišfelds.
Cirka stilistikai pakļauta gan kustību partitūra, gan Ivonnas Kalitas melnā kuba tehnikā uzbūvētā skatuve, gan precīzi fokusētie mākslinieka Jāņa Braša gaismas stari. Oriģinalitāti izrādei piešķir aktieru tērpi, ko veidojusi māksliniece Kristīne Dekovice. Ar cirka triku konsultantu Daces un Enriko Pecolli palīdzību tapušie priekšnesumi atbilst klasiska cirka programmai. Bet šķiet, ka izrādes autorus ir interesējis kas cits – kontrasts starp formālo, ārišķīgo, vienlaikus mākslinieka būtībai svešo cirka arēnu un to neviltoto, kas padara mākslas brīnumu vienreizēju.
Kad beidzas izrāde, Pētera Lapiņa spēlētais Konferansjē aizver cirka pasauli, kas ietilpst vienā koferītī. Skatītājiem uz brīdi ir ļauts ielūkoties tur, kur dzīvo ceļojošā cirka lelles, kur valda sirsnīga brālības sajūta, kur arēnas supervaroņu spožumu nomaina cilvēcisks nogurums, kopā padarīta darba sajūta.
Ne vien formas, bet arī satura ziņā režisors ir uzticīgs sev, visvairāk viņu raksturo ironija un groteska. Tā izpaužas, piemēram, teātra mājas lapā ar saukļiem: “Šis neparastais stāsts bez vārdiem ir par pasaulē mazāko cilvēku un viņa neticami lielo sapni kļūt par cirka mākslinieku. Vai esi redzējis tik mazu cilvēciņu kā sērkociņu kastīte? Un tik nepārspējamus cirka trikus, ka no sajūsmas aplausiem sāp rokas?”
Par teātra oderīti
Liepājas teātra skatuves stāsts “Kā top izrāde?”, kas kopš 2021. gada 1. marta notiek tiešsaistē un ir nospēlēts jau vairāk nekā 150 reižu, uzrunā auditoriju latviski, bet ir arī iespēja to redzēt krievu valodā un ar surdotulkojumu. Īpaši nozīmīga ir sadarbība ar Latvijas Nedzirdīgo savienības Liepājas reģionālo biedrību, kas nodrošina surdotulka Aināra Ostvalda (zīmju valodas tulka) klātbūtni un darbu.
Radošās idejas dzinējspēks apvieno dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, aktieri un režisoru Leonu Leščinski un trīs aktierus – Armandu Kaušeli, Pēteri Lapiņu un Karīnu Tatarinovu.
Mācībizrāde ir veidota kā tiešsaistes lekcija skolēniem “Zoom” platformā ar mērķi atraktīvā un saistošā formātā pastāstīt, kā top teātra izrāde. Tā tiešām ir saruna, par ko pārliecinājos, kopā ar Jēkabpils 8. klases skolēniem piedzīvojot teatrālo notikumu, kas kārtējo reizi pierādīja skatītāju aktivitātes un izpildījuma savstarpējo saistību.
Projekta aktieris A. Kaušelis atzīst, ka jauniešu publika, kas nekad nevilto savu reakciju, ir visgrūtākā, jo jānotur tās uzmanība. Kaušelis ne tikai stāsta, bet arī nepārtraukti sadarbojas ar skatītājiem, viņš pamana jauniešu reakciju, pacietīgi atkārto to, kas nav saprasts, un pamazām izdodas izvilināt atgriezenisko saiti no sākotnēji pasīvās publikas.
Visbeidzot uz jautājumu: “Bez kā tad īsti nevar notikt izrāde?” skolēnu atbilde ir: “Protams, ka bez skatītājiem!”
Liepājnieku “Mācībizrādes” pielāgošanas risinājums tiešsaistes platformai “Zoom” ir veiksmīgs, tas ļauj sarunāties ar skatītājiem, tas arī iesaista komandā ne vien teātra aktierus, bet arī tehniskos speciālistus (gaisma, video, skaņa). Liepājnieki lepojas ar lielo pieprasījumu un labām atsauksmēm no skolām, un var piekrist, ka teātra tiešsaistes eksperiments jauniešu auditorijai ir izdevies.
