Pieci iemesli – kāpēc vajadzētu pārtraukt sacīt bērnam “Malacis” 3
Bērnu rotaļu laukumā, skolā vai bērnu dzimšanas dienas svinībās – visur var dzirdēt vienu un to pašu frāzi: “Malacis!”. Pat mazuļus slavē par to, cik labi viņi sit plaukstiņas. Daudzi no mums tik bieži saka bērniem: “Malacis!”, ka tas jau kļuvis par parazītvārdu.
Portālā Psychol-ok publicēts rakstnieka un lektora, progresīvās izglītības atbalstītāja un vairāku tradicionālo bērnu audzināšanas metožu kritiķa Alfija Kona raksts par iemesliem, kāpēc vajadzētu pārtraukt sacīt bērnam “Malacis”. Jāpiebilst, ka raksts nekādā ziņā neapšauba, cik svarīgi ir atbalstīt, uzmundrināt bērnu, izrādīt mīlestību, apskaut un nodrošināt bērna labklājību. Taču uzslavas ir pavisam cits stāsts, un lūk, kāpēc.
1. Manipulēšana ar bērnu
Pieņemsim, ka tu slavē divus gadus vecu bērnu par to, ka viņš nav izlējis ūdeni vai izmētājis savus zīmēšanas piederumus. Kam tas ir izdevīgi? Vai iespējams, ka sakot bērnam “Malacis!”, tu domā nevis par viņa emocionālajām vajadzībām, bet par to, ka tas ir ērti pieaugušajiem?
2. “Uzslavu” narkomānu radīšana
Protams, ne katra uzslava ir aprēķināta taktika, lai kontrolētu bērna uzvedību. Dažreiz mēs slavējam bērnu tikai tāpēc, ka esam patiesi priecīgi par to, ko viņš izdarījis. Taču slavēšana var ne tikai palielināt pašapziņu, bet pastāv risks, ka veidosies atkarība. Jo vairāk mēs sakām: “Man patīk kā tu…” vai “Labi darīts…”, jo biežāk bērni paļaujas uz mūsu vērtējumu – labi vai slikti, nevis mācās veidot savus spriedumus.
Var veidoties apburtais loks: jo vairāk slavējam, jo vairāk bērniem tas būs nepieciešams, tāpēc slavēsim vēl vairāk.
Diemžēl daži no šiem bērniem izaugs par pieaugušajiem, kuriem būs vajadzīgs kāds, kurš paglauda galvu, un pasaka, ka viss, ko viņi dara, ir labi. Protams, mēs negribam šādu nākotni mūsu meitām un dēliem.
Floridas Universitātes profesore Mērija Rova konstatēja, ka studenti, kurus viņu pasniedzēji bieži slavēja, bija mazāk pārliecināti par savām atbildēm, un biežāk savā balsī izmantoja jautājošo intonāciju (“Ēēē…septiņi?”) Parasti viņi ātri atkāpās no savām idejām, tiklīdz pieaugušie tām nepiekrita. Viņi bija mazāk centīgi un neatlaidīgi, gan risinot sarežģītas problēmas, gan daloties savās idejās ar citiem studentiem.
3. Bērna prieka atņemšana
Papildus atkarības problēmai ir vēl viena problēma – bērns ir pelnījis saņemt prieku un gandarījumu par saviem sasniegumiem, justies lepni par to, ko viņš ir iemācījies.
Turklāt viņam ir tiesības izvēlēties, kādas emocijas just. Sakot “Malacis!”, mēs uzspiežam viņam noteiktas jūtas. Protams, maziem bērniem pirmsskolas vecumā, novērtējums un ievirzīšana ir piemēroti. Taču nebeidzamā plūsmā tas ir bezjēdzīgi un kaitē bērnu attīstībai.
Diemžēl mēs pilnībā nesaprotam, ka sacīt “malacis!” ir tas pats, kā sacīt “cik slikti!”. Visnozīmīgākā pozitīvā sprieduma iezīme nav tā pozitīvā nokrāsa, bet gan fakts, ka tas ir spriedums. Cilvēkiem, tostarp bērniem, nepatīk, ka viņus tiesā.
Jūs taču vēlētos, lai meita sacītu: “Es to izdarīju!”, tā vietā, lai nepārliecināti jautātu: “Nu? Vai tā ir pareizi?”
4. Intereses zudums
Frāze „Labi uzzīmēts!” motivē bērnus zīmēt tik ilgi, kamēr pieaugušie skatās un slavē. Patiešām, lielākā daļa zinātnisko rakstu apstiprina faktu – jo vairāk mēs apbalvojam cilvēkus par to, ko viņi ir darījuši, jo ātrāk zūd viņu interese par šo darbību. Mēs neietekmējam tādas darbības kā zīmēšana, lasīšana, domāšana, radīšana. Jautājums ir par to, vai saldējums, uzlīmes un frāze „malacis!” var dot ieguldījumu „labā cilvēka” attīstībā?
Džoanas Gruses pētījumu rezultāti Toronto Universitātē bija satraucoši – mazie bērni, kurus bieži slavēja par dāsnumu, tajā laikā, kamēr viņiem netika pievērsta uzmanība, bija daudz mazāk dāsni nekā citi bērni. Katru reizi, kad viņi dzirdēja: “Malacis, ka samainījies ar mantiņām” vai “Es tā lepojos, ka tu palīdzi citiem”, viņi kļuva mazāk ieinteresēti palīdzēt vai dalīties. Bērni šo rīcību sāka uzskatīt par kaut ko mazāk vērtīgu, jo tas nebija patstāvīgi paveikts, bet gan nozīmīgs pieaugušajam. Bērni grib viņus iepriecināt, sagaidīt reakciju. Dāsnums kļuvis par līdzekli, lai sasniegtu mērķi.
5. Sasniegumu samazināšanās
Papildus tam, ka izsaucieni “malacis!” var nomākt bērna neatkarību, prieku un interesi, tas var ietekmēt arī darbības kvalitāti.
Pētnieki atklāja – ja bērns tiek slavēts radošā darbībā, tad nākamreiz viņš to izpildīs ar lielākām kļūdām nekā bērni, kurus neslavēja.
Kāpēc tā notiek? Daļēji tāpēc, ka uzslava rada noteiktu spiedienu, slodzi, bērns to saprot kā uzdevumu būt labākajam savā radošajā nodarbē. Daļēji iemesls ir intereses zudums. Daļēji bērni zaudē savu tieksmi riskēt un eksperimentēt, bet tas ir svarīgs radošuma elements. Tiklīdz bērns sāk kaut ko darīt uzslavas dēļ, tā viņš zaudē visu šī procesa šarmu.
Kopumā frāze “malacis!” raksturīga tendencei psiholoģijā, kura virza visu cilvēka dzīvi uz noteiktu uzvedību, kas ir kādam ērta. Turklāt šī pieeja ignorē individuālās uzvedības pamatā esošās domas, jūtas un vērtības. Piemēram, var dalīties ar sviestmaizi ar draugu dažādu iemeslu dēļ – vai nu lai saņemtu uzslavu; vai lai otrs bērns nebūtu izsalcis. Uzslava par rīcību ignorē motīvu, un ļaunākais ir tas, ka pakāpeniski bērns sāks tiekties pēc uzslavas, kļūs atkarīgs no tās.
Tomēr no šī ieraduma nav viegli atbrīvoties. Vairs neslavēt bērnu var šķist neparasti, vismaz sākotnēji. Kāda tad ir alternatīva? Viss atkarīgs no situācijas, bet lai ko mēs nolemtu teikt, nepieciešams piedāvāt kaut ko, kas saistīts ar īstu mīlestību un pieķeršanos bērnam, nevis tam, ko viņš dara.
Ja mēs ceram ar uzslavu par labu darbu palīdzību panākt to, lai bērns neuzvestos slikti, tad mums jāsaprot, ka tas, visticamāk, nedarbosies ilgstoši. Alternatīva – nodarbošanās ar bērnu, lai noskaidrotu tādas uzvedības iespējamos iemeslus.
Ja bērns dara kaut ko, kas traucē pārējiem, tad vajadzētu apsēsties viņam blakus un pajautāt: “Kā tu domā – vai mēs varēsim atrast izeju no šīs sarežģītās situācijas?” Tas, iespējams, būs daudz efektīvāk nekā draudi vai mēģinājumi uzpirkt ar dāvanām, glaimiem. Šī metode palīdzēs bērnam iemācīties tikt galā ar problēmām un parādīt viņam, cik mums ir svarīgas viņa domas un jūtas.
Protams, šis process prasa laiku, talantu un drosmi. Kad bērns uzvedas atbilstoši mūsu vēlmēm, mēs viņam pametam: “Malacis!” Ko mēs varam teikt bērnam, kad viņš izdarījis ko patiešām iespaidīgu? Apsveriet trīs iespējamos variantus:
Neteikt neko
Daži cilvēki uzskata, ka laba uzvedība obligāti ir “jānostiprina”, jo dvēseles dziļumos tic, ka tā varētu būt tikai laimīga sakritība. Ja bērnos sākotnēji ielikts ļaunums, tad jā, lai kļūtu labi, viņiem vajadzīgs mākslīgs iemesls (proti, saņemt mutisku atlīdzību). Bet, ja tāds cinisks uzskats nav pamatots (un daudzi pētījumi liecina, ka tas tā ir), tad uzslava nav tik ļoti nepieciešama.
Pasaki, ko redzi
Vienkāršs izteikums bez novērtējuma (“Tu pats uzvilki kurpes” vai pat “Tu to izdarīji”) parādīs bērnam, ka viņš ir pamanīts. Tas arī ļaus viņam lepoties ar paveikto. Dažos gadījumos ir lietderīgi sīkāk aprakstīt redzēto. Ja bērns glezno, vari sniegt atgriezenisko saiti (bez vērtējuma) par to, ko redzi: “Tas gan ir milzīgs kalns!” vai “Šodien gan tu esi izlietojis daudz violeto krāsu!”
Ja bērns izrādījis rūpes vai bijis dāsns, vari pievērst viņa uzmanību tam, kādu iespaidu rīcība radījusi: “Paskaties uz meitenītes seju! Šķiet, ka viņa ir ļoti priecīga, jo tu iedevi viņai savu sviestmaizi!”
Runā mazāk, jautā vairāk
Kāpēc nepajautāt bērnam, ko viņš domā par savu zīmējumu, tā vietā, lai stāstītu, kas zīmējumā tev patika visvairāk? Jautā: „Ko uzzīmēt bija visgrūtāk?” Iespējams, tā tu veicināsi viņa interesi par zīmēšanu. Sakot “Malacis!”, kā jau noskaidrojām, var iegūt tieši pretēju efektu.
Tas nenozīmē, ka visi komplimenti, pateicība, visas sajūsmas izpausmes ir kaitīgas.
Jāapzinās, kas mūs vada, kad vārdos ieliekam to vai citu nozīmi (patiesa prieka izpausme ir labāka par spēcīgu vēlmi kontrolēt bērna turpmāko rīcību), kā arī tas, kādu efektu vēlamies panākt. Vai mūsu reakcija palīdz bērnam sajust, ka viņš kontrolē savu dzīvi, vai arī viņš pastāvīgi atskatīsies uz mums, meklējot atbalstu?
