Pieci iemesli, kāpēc Latvija var kļūt par velosporta lielvalsti 0
Latvijā riteņbraukšanas popularitāte gan profesionālā, gan fanu līmenī uzņem apgriezienus. Bet kādi ir iemesli, kuru dēļ jau drīzumā mēs, iespējams, varētu sevi lepni dēvēt ne tikai ne hokeja, bet arī velosporta lielvalsti?
Pārdomās dalāspazīstamais dažādu sporta pasākumu organizētājs, “Baltijas maratoni” dibinātājs Kaspars Tupiņš un Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš.
1. Latvieši – aizrautīgi velosportisti
Latvieši izsenis bijuši aizrautīgi riteņbraucēji. Riteņbraukšanas pirmsākumi meklējami jau laikā, kad Latvija bija cariskās Krievijas sastāvā. Par pirmo latviešu riteņbraucēju uzskata valmierieti Eduardu Lāceru, kurš 1890.gadā piedalās stafetes braucienā no Rēveles (tagadējās Tallinas) līdz Rīgai. Mūsdienās Latvijas riteņbraukšanas skolas vārdu pasaulē nesuši daudzi talantīgi sportisti, tostarp Romāns Vainšteins, Arvis Piziks, Raivis Belohvoščiks, Gatis Smukulis, Aleksejs Saramotins, Māris Štrombergs, Ivo Lakučs, Kaspars Ozers, Dainis Ozols, Ainārs Ķiksis, Pjotrs Ugrjumovs.
2. Leģendārais Ērenpreiss, un ne tikai!
Teju ikviens Latvijā zina leģendārā zīmola velosipēdu “Ērenpreiss”, kuru 1922.gadā radīja talantīgais latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Taču Latvija arī dokumentēta kā vieta, kur izgatavots pirmais velosipēds cariskajā Krievijā. Tas notiek tālajā 1886. gadā, Aleksandra Leitnera velosipēdu darbnīcā Rīgā. Pagājušā gadsimta 30.gadu nogalē Latvijā darbojas vairāk nekā 70 lielāku vai mazāku velosipēdu ražošanas uzņēmumu, tostarp Liepājā, Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, un Cesvainē. 30. gadu otrajā pusē velosipēdu imports Latvijā tikpat kā vairs nepastāv, jo vietējie rūpnieki spēj iekšzemes tirgu apgādāt pilnībā. Ražošanu neietekmē pat 1929. – 1932. gada ekonomiskā krīze, turklāt 1931.gadā velosipēdu skaits pieaug piecas reizes. 1941.gadā Latvijā bija reģistrēti 299 300 velosipēdi.
3. Velorūpniecība audzē muskuļus
Padomju laikos Latvijā velorūpniecība iznīkst. Slaveno “Ērenpreisa” rūpnīcu, kas savulaik saražoja 40 tūkstošus velosipēdu gadā, pārdēvē par “Sarkano zvaigzni”, kura 60.gadu sākumā pilnībā pārgāja uz mopēdu ražošanu. Taču kopš 2012.gada sākuma, pēc 70 gadu pārtraukuma, ielās atkal izbrauc jauni “Ērenpreiss” zīmola velosipēdi, kas top Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēla Toma Ērenpreisa darbnīcā. Darbnīcai ir noieta tirgi arī citās valstīs, tostarp eksotiskajā Malaizijā un velosipēdistu paradīzē Nīderlandē. Latvijā pašlaik aktīvi darbojas arī citi ražotāji, tostarp uzņēmums “Miit Works”, kas izgatavo tā dēvētos fiksīšus – stilīgus velosipēdus bez brīvgaitas, savukārt uzņēmums “Velo Machine” ir atjaunojis padomju laikā populāro bērnu trīsriteņu “Spārīte” ražošanu. Velorūpniecības tradīcijas ir atdzimušas arī Liepājā, kur elektrovelosipēdus izgatavo uzņēmums “Blue Shock Bike” Šos divriteņus ne tikai apraksta dažādos žurnālos, bet kā piemērotāko pārvietošanās līdzekli izvēlas arī operatīvie dienesti, piemēram, pašvaldības policijas darbinieki dažādās Latvijas pilsētās.
4. Velobraucēju “invāzija”
Ja padomju laikos uz ielām riteņbraucējus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, tagad viņu skaits mērāms tūkstošos. Daļa fanātiskāko riteņotāju no saviem braucamajiem nešķiras pat lietus laikā vai gada aukstajos mēnešos. Turklāt ar velosipēdu pārvietojas arvien vairāk politiķu un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku, lai gan velo infrastruktūra tikai attīstās un pagaidām vēl ir patālu no vēlamās.
5. Arvien vairāk velosacensību, arvien vairāk dalībnieku
Riteņbraukšanas popularitāti sekmē arī dažādas velosacensības un maratoni, kur ikviens var izvēlēties sev piemērotu distanci. Pavisam drīz, 17.augustā, norisināsies Liepājas maratons, vienkopus pulcējot simtiem dalībnieku, kas startēs gan individuāli, gan dažādu velosporta klubu sastāvā. Tas veicinās riteņbraukšanas tradīciju atdzimšanu Latvijas vējainākajā pilsētā, no kurienes nākuši daudzi slaveni Latvijas riteņbraucēji, tostarp Dainis Enģelis, Gaļina Aļeksandrova, Martins Palejs un Andžs Flaksis.Dalībnieku un līdzjutēju pulks šādās tautas sporta sacensībās pieaug, kas parāda sabiedrības labvēlīgo attieksmi pret riteņbraukšanu. Šeit vietā atkal atcerēties vēsturi – arī pirmās brīvvalsts laikā velo sacensības bija ļoti populāras, pulcējot pat līdz 100 tūkstošiem skatītāju.
