Pieci iemesli, kādēļ sievietes nolemj neradīt bērnus 0
Arvien vairāk sieviešu mūsdienās tiek sauktas par “childfree”, kas tiešā tulkojumā latviešu valodā būtu – no bērniem brīvas. Tikai ASV ap 48 procentiem (dati no U.S. “Census Bureau” par 2014. gadu) sieviešu vecumā no 18 līdz 44 gadiem dažādu iemeslu dēļ bērnu nav.
“Viņas ir spiestas taisnoties par savu egoismu un uzklausīt pārmetumus par to, ka ignorē “vissvarīgāko darbu” pasaulē. Bet, kā sievietes, kurām nav bērnu, pašas izskaidro šo izvēli?
Piecus iemeslus, kādēļ sievietes mēdz izvēlēties savu dzīvi dzīvot bez bērniem aplūko portāls “Psychologies”, bet sieviešu aptauju veicis izdevums “The Huffington Post”.
“Man pirmajā vietā ir darbs”
“Man patīk savu algu tērēt sev un tam dzīvesveidam, pie kāda esmu pieradusi. Iespējams, esmu pārāk egoistiska, bet es nevēlos ar grūtībām nopelnīto naudu dalīt ar bērnu, kurš turklāt sabojās arī manu figūru”.
“Nevaru iedomāties, kur atrast laiku, lai nodarbotos ar bērnu, būt labai mātei un turpināt aktīvi veidot karjeru”.
“Esmu peldēšanas apmācības trenere, nodarbojos ar visu vecumu un raksturu bērniem.
Man vienmēr ir gribējies strādāt ar simtiem, tūkstošiem bērnu un atstāt ietekmi uz viņu dzīvi, nevis tikai uz viena vai divu savu bērnu dzīvēm.
Kaitina, kad man saka: “Tu tik lieliski saproties ar bērniem! Tu varētu būt lieliska māte!” Jā, jā varētu. Bet visiem man nepietiktu enerģijas – vai nu jānodarbojas ar saviem bērniem vai saviem audzēkņiem”.
“Man nepatīk bērni”
“Man nekad nav patikuši bērni, pat tad, kad pati biju bērns, un nekad neesmu vēlējusies būt māte. Droši vien, man vienkārši nav mātes instinkta, un nevēlos domāt par citu cilvēku vajadzībām. Bet es baudu savu neatkarību un ceru arī turpmāk tērēt savu dzīvi un naudu tam, kas man sagādā gandarījumu. Bez tam esmu introverta un man patīk laiku veltīt sev.
Nav jēgas dzemdēt bērnu, kas tev to visu atņems.
Ir labi, ka tagad es arvien biežāk varu atklāti par to runāt. Lai gan mani, tāpat kā iepriekš, mammas nosoda: viņām ir grūti iedomāties, ka sievietēm var arī nebūt vēlme radīt bērnu. Bet man ir domubiedrenes, es viņas atradu internetā. Šīs sievietes un vīrieši saprot manu skatījumu: mēs vienkārši vēlamies no dzīves kaut ko vairāk, nevis laist pasaulē pēcnācējus”.
“Bērns – tā ir ilglaicīga atbildība uz visu dzīvi. Bērni prasa pacietību un naudu, kuras man, skolotājai, nav un neuzradīsies. Pluss, ja reiz godīgi saka, man nepatīk bērni. Protams, es varu tikt galā ar mana partnera bērniem, taču tie tomēr nav mani, viņu dzīve nav mana darīšana. Es nevēlos rīkot ballītes šiem trīsgadniekiem”.
“Man ir sliktas attiecības ar vecākiem”
“Droši vien ir stulbi vainu novelt uz saviem vecākiem, bet es izaugu, viņus ienīstot. Viņi izšķīrās, kad man bija tikai seši mēneši, un es nekad nejutu, ka būtu viņiem vajadzīga. Bet tagad es baidos būt tieši tāda pati. Es negribu, ka arī mans bērns augtu ar sajūtu, ka viņš ir negribēts”.
“Lēmumu – neradīt bērnus – mēs pieņēmām kopā ar vīru. Viņam no bērnības ir smaga pieredze, kad ģimenē piedzīvota cietsirdība, un mēs nevēlamies pakļaut savus bērnus riskam saskarties ar līdzīga veida vardarbību. Mēs esam laimīgi un iemīlējušies viens otrā, un mums ar to ir pietiekami”.
“Man ir daudz veselības problēmu, tādēļ es nevēlētos savu “turpinājumu” manos bērnos. Turklāt nevar bērnam nodrošināt labu dzīvi, ja viņu nemīli, lūk, mani, piemēram, vecāki nekad nav mīlējuši”.
“Nevēlos būt finansiāli atbildīga”
“Mums ar partneri ir sakrājušies milzu kredītu parādi. Tādā situācijā ir bezatbildīgi radīt bērnus, īpaši, ja apzinies, cik lielu lomu spēlē nauda bērna sasniegumu nodrošināšanā. Ja mūsu valstī vairāk atbalstītu vidējo slāni, varbūt, ka es vēl padomātu, bet tas viss ir tālu no realitātes, tāpēc es izvēlos būt bez bērniem”.
“Es izaugu nabadzībā, ar četriem jaunākajiem brāļiem, par kuriem man bija jārūpējas.
Katru vasaru es pārvērtos par auklīti. Man vispār nebija bērnības.
Mana mamma toreiz neizsargājās, un, lūk, rezultāts – viņai nācās uz visiem laikiem aizmirst par savu dzīvi. Viņa vienmēr atkārtoja: “Tikai nedzemdē bērnus!” Un es tā arī darīju”.
“Man patīk dzīvot tā, kā tagad”
“Mums ar vīru ir mājdzīvnieki, turklāt mums ir labi vienam ar otru. Mums patīk pagulēt un ceļot ar automašīnu. Bet vēl mēs bieži sev noorganizējam nakts randiņus – vairākas reizes nedēļā. Katrs mūsu atvaļinājums pārvēršas romantiskā piedzīvojumā. Un šāds dzīvesveids neparedz nedz virsstundu darbu birojā, nedz rūpes par kādu citu, izņemot pašiem sevi”.
“Man tāda izvēle nekad nav bijusi aktuāla – radīt vai neradīt bērnus. Man viņu nav, esmu brīva, un tāda, kāda esmu. Mani neinteresē bērni, tāpēc man viņi arī nav vajadzīgi. Dzemdēt bērnu nozīmētu ignorēt to, kāda es esmu, un darīt to, ko es negribu”.
“Man patīk bērni, esmu skolotāja. Bet pasaule jau tā ir pārapdzīvota, un es neuzskatu, ka mans ģenētiskais materiāls ir tik īpašs, ka ir jēga šai pasaulei pievienot jaunas problēmas. Bet vēl, kad man ir skumji, es domāju: kāpēc piespiest vēl kādu tāpat mocīties? Jo es taču nevaru bērnam garantēt laimīgu dzīvi”.
