Kā apburti! Kas mums liek iemīlēties šarmantos cilvēkos 0
Atliek tikai cilvēkam ierunāties un visi apkārtējie apklust – kā apburti. Ar savu parādīšanos vien viņš piesaista daudzus skatienus. Mēs visi esam satikuši tādus laimīgos, kuri piesaista uzmanību, izraisa cieņu, apbrīnu un pat vispārējo mīlestību ar savu izturēšanos vien. Viņos ir kaut kas īpašs. Kāda rozīnīte.
Bieži vien nevaram noteikt, kas tieši padara mūs pievilcīgu. Kad, piemēram, viens no partneriem dažus gadus pēc pirmās tikšanās vaicā: “Ko tu manī tādu atradi,” atbilde var pārsteigt. Var izrādīties, ka partnerim iepatikās tieši tās rakstura īpašības, izskata īpatnības vai uzvedība, kurus centies noslēpt.
Un otrādi, bieži vien izrādās, ka īpašības, kuras mēs uzsveram, uzskatot par savām labākajām, neizraisa apkārtējos simpātijas, bet, gluži pretēji, tos kaitina.
Pportāla Psychologies eksperti nosauc piecus iekšējās gaismas – šarma avotus.
1. Nebūt atkarīgam no citu uzskatiem: “Nav svarīgi, vai es iepatikšos vai nē”
Mēs apburam citus cilvēkus tad, kad nemēģinām viņiem iepatikties – tāds ir paradokss.
Mēs piesaistām uzmanību tad, kad nedomājam par to, kā radīt iespaidu.
Ja “nespēlējam uz publiku”, bet uzvedamies dabiski, citi redz mūsos dzīvu cilvēku, kurš dara to, kas viņam šķiet iederīgi, dzird citus, negrib viņiem neko uzspiest, neatņem viņiem izvēles brīvību pievienoties vai nē, atbalstīt vai nē, būt apburtam vai nē.
Ja negaidām no cita cilvēka ko konkrētu (netiecamies, piemēram, lai viņš noteikti pievērstu mums uzmanību), mēs komunicējam brīvi, ar interesi un cieņu. Mēs kļūstam par uzmanīgu klausītāju, dabisku, drošu… Tāds cilvēks vienmēr izraisa simpātijas.
2. Ticēt saviem spēkiem: “Es varu paļauties uz sevi”
Vai var iepatikties citiem, ja nepatīc pats sev? Kā iedvesmot citus, ja neesi pārliecināts par saviem spēkiem? Nē, šarms nav narcistisku personību privilēģija, bet tieši sevis mīlēšana dod iespēju pieņemt savas vājības un labās īpašības, un pašapziņa palīdz tikt galā ar dzīves nedienām. Ideālā gadījumā šīs jūtas mēs iemantojam no vecākiem.
Pieaugušā pašapziņu ir grūti iznīcināt, ja viņam ir vecāku sniegtās mīlestības rezerves.
Bet kāpēc tas, kurš tic sev, ir tik apburošs? Ja labi izturamies pret sevi, šajā mīlestībā mēs smeļamies enerģiju tādu problēmu risināšanai, kas citiem var nebūt pa spēkam. Mūsu pārliecība un miers tiek nodoti citiem, un, protams, tāds rāms spēks piesaista.
3. Palikt viengabalainai personībai: “Es saku un daru to, ko domāju”
Mūsu labās īpašības cilvēki uztver nevis katru atsevišķi, bet gan kā nepretrunīgas, neatņemamas personības sastāvdaļas. Kad mūsu emocijas, domas, darbības un rīcība ir saskaņotas, ja mēs ne tikai aizstāvam savus uzskatus un vērtības vārdos, bet arī iemiesojam tos savā dzīvesveidā, mēs jūtamies saskaņā ar sevi un zinām, ka dzīvojam pareizi.
Šī iekšējā harmonija ir jūtama ikvienā žestā un katrā vārdā: mēs neliekuļojam, mūsu “jā” ir pilnvērtīgs, mūsu šaubas ir skaidri izteiktas, mūsu argumenti ir pārliecinoši.
Saskaņa ar sevi ne tikai bagātina mūsu dzīvi, bet pozitīvi ietekmē citus.
Ja dvēselē viss mutuļo, bet ārēji cenšamies būt mierīgi, šarms neizpaužas. Radušās pretrunas, konflikts starp iekšējo un ārējo izraisa neskaidru diskomfortu un apkārtējo neizpratni.
4. Būt uzticīgam sev: “Man ir tiesības būt tādam”
Kautrīgs vai, piemēram, ļoti neveikls cilvēks var būt visapburošākais savā vidē – tieši tāpēc, ka viņš neslēpj savu būtību, nekautrējas no sevis. Dažādos apstākļos viņi neslēpj savas vājās vietas, rakstura vai ķermeņa nepilnības. Tās ir viengabalainas personības, kas prot dzīvot šeit un tagad.
Taču būt pašam patiešām nav viegli. Daudziem no mums traucē priekšstats, ka pareizi rīkoties nozīmē būt atturīgam un apdomīgam. Tomēr šarma noslēpums, tieši pretēji, slēpjas mūsu tiešumā, patiesumā un savā ziņā pat neaizsargātībā.
Tāpēc ir tik svarīgi saprast mūsu dziļo, patieso “Es”, tā pretrunas un konfliktus. Protams, maz ticams, ka vienmēr izdosies būt saskaņā ar visiem savas personības aspektiem, taču var iemācīties bezbailīgi un brīvi izpaust sevi, pieņemot savu oriģinalitāti. Un neslēpt no sevis un citiem savas vājās vietas, savu ievainojamību un trūkumus.
Tāds cilvēks citiem kļūst par drosmes un patiesuma piemēru, viņš pārsteidz un iedvesmo: visi var kļūt tikpat apburoši, ja atzīs savas tiesības būt tādiem.
5. Palikt atklātam: “Es ieklausos citos un runāju tā, lai mani saprot”
Mēs varam novērtēt savu šarmu, atbildot uz dažiem jautājumiem. Vai citiem ir patīkami ar mums komunicēt? Vai viņi tad jūtas brīvi? Vai atklāj sevi? Ja jā, tad mēs esam pietiekami atvērti ar citiem, tas ir, mēs nevērtējam sarunu biedrus, protam klausīties, būt uzmanīgi, neraugoties uz mūsu viedokļu atšķirībām.
Īstais kontakts rodas tikai tad, kad cilvēki ir gatavi dialogam. Jūtot mūsu uzticēšanos, sarunu partneris nomierinās, un viņam rodas vēlēšanās būt tikpat atklātam: viņš ne ar ko neriskē. Tādēļ ir svarīgi apgūt komunikācijas mākslu: runāt skaidri un saprotami, izmantot metaforas, kas palīdz klausītājam redzēt, dzirdēt un izjust situāciju.
Kad mēs saprotam kādu no pusvārda, jūtamies gudrāki… un padodamies šī cilvēka šarmam.
