Pamieru nejūt 5
Par Sīrijas pamieru gan no cilvēkiem, kurus sastopu mazākajās pilsētās un ciematos, gan Beirūtā, dzirdu ļoti skeptisku attieksmi. “To, ka uguns Sīrijā patiešām ir norimusi, Libānā varēs izjust tikai tad, kad mājās sāks atgriezties Sīrijas bēgļi,” tā saka Latvijas goda konsuls Libānā Žerārs Renno, ar kuru tiekos Latvijas konsulāta telpās jau galvaspilsētā Beirūtā. Viņš tāpat kā vairāki citi apvaicātie norāda, ka valsts nav tālu no brīža, kad vadzis var lūzt.
“Jau pirms kara, kad bija mierīgas attiecības starp abām valstīm, Libānā dzīvoja daudz sīriešu, viņi šeit strādāja, jo pie mums ir labākas algas, daudz darba iespēju, piemēram, celtniecībā, un sīrieši ir ļoti labi strādnieki. Te dzīvoja vismaz 400 000 sīriešu. Viņi ceļoja no valsts uz valsti. Ik pa divām nedēļām atgriezās Sīrijā satikt ģimenes, tad brauca atpakaļ. Viss bija ļoti labi, bet tagad, sākoties karam, Libāna pieņēma humānu lēmumu uzņemt lielu skaitu bēgļu. Kopš pilsoņu kara, kas ilga piecpadsmit gadu un iznīcināja pusi no valsts, Libānai joprojām ir lieli ārējie parādi, jo vajadzēja aizņemties naudu, lai to visu atjaunotu. Bet tagad valdība ir šķīrusies vismaz no astoņiem miljardiem, lai risinātu bēgļu krīzi vien. Libāna nebija gatava vienā dienā uzņemt tik milzīgu cilvēku skaitu. Nebija gatava ļoti sadzīviskām lietām – tik lielam elektrības, ūdens patēriņam, atkritumiem… Tagad tiešām ir liels jautājums, kas notiks ar Sīrijas bēgļiem, kad karš būs beidzies,” stāsta goda konsuls.
To, ka karš plosa gan pašu Sīriju, gan izvērš taustekļus tālāk, atzīst arī žurnālists Tariks Sālehs, kurš strādā raidorganizācijā BBC un veidojis reportāžas par “Arābu pavasari” un Sīriju jau no pašiem kara pirmsākumiem. “Libāna jau pirms kara nevarēja piedāvāt pietiekamu sociālo atbalstu un darbu pašas cilvēkiem, tāpēc daudzi devās meklēt labāku dzīvi un strādāt uz ārzemēm. Ar bēgļiem Libānas problēmas ir augušas, jo valdībai nav iespēju piedāvāt pienācīgu sociālo atbalstu un labklājību. Tas arī ir radījis spriedzi Libānas iedzīvotāju un sīriešu starpā. Es zinu reģionus, kuros cilvēki sākotnēji uzņēma bēgļus ar atplestām rokām, bet tad viņu entuziasms noplaka, jo viņi vairs nespēj nodrošināt sevi un tik lielu ienācēju skaitu.”
T. Sālehs arī norāda, ka Sīrijas konflikts šķeļ Libānas politisko dzīvi. “Kad sākās karš, ārkārtīgi dažāda attieksme bija Libānas valdībā. Partijas šķēlās – vienas atbalstīja Asada režīmu, citas – opozīciju, citas centās palikt neitrālas. Tā patiesībā ir ārkārtīgi bīstama spēle, un viss, kas notiek Sīrijā, ietekmē arī Libānas valdības lēmumus.” Viņaprāt, pamieram Sīrijā būs īss mūžs un karojošās puses šo laiku izmanto, lai pārgrupētos. Līdzīgi kā Latvijas goda konsuls Ž. Renno, arī T. Sālehs uzskata, ka Eiropas valstīm Sīrijas bēgļi, kuri lielā skaitā dzīvo Libānā un Jordānijā, nav jāņem pie sevis. “Cilvēku nevar paņemt no ielas un iesēdināt pilī,” saka Ž. Renno, norādot, ka Rietumi vispareizāk rīkotos, ja atbalstītu Libānu finansiāli, lai tā spētu par bēgļiem parūpēties pati, jo sīrieši nebūt negrib pārcelties, bet gaida brīdi, kad varēs atgriezties mājās.
T. Sālehs teic, ka lielu atbalstu Libānai sniedz starptautiskās un nevalstiskās organizācijas, piemēram, ANO aģentūras, dažādas ASV palīdzības organizācijas, bet viņš uzsver, ka arī tas ir sarežģīti Libānas valdības un politisko partiju sašķelto domu un rīcības dēļ. “Libāna nenogrims, valdība to galu galā nepieļaus,” saka T. Sālehs, “bet līdz tam jau mēs būsim pamatīgi cietuši.”
