Guntars Rožlapa. Pieci gadi dienestā pārvērtās par 27 gadiem 2
Justīne Iie, Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienmēr smaidīgais operatīvās daļas priekšnieks majors Guntars Rožlapa ir labi pazīstams Jēkabpils novada teritorijā, par ko ir atbildīgs Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma bataljons. Īpaši labi Guntaru var dzirdēt, kad viņš liek lietā gadiem trenēto virsnieka balsi, skaļi un skaidri nododot komandas zemessargiem.
Militārajā dzīvē Guntars iesaistījies jau gandrīz vai no pašas bērnības. Sabilē, kur Guntars uzaudzis, tuvākajā mežā bija saglabājušies ierakumi no Otrā pasaules kara. Šajos ierakumos, spēlējoties kopā ar pagalma bērniem, aizgājusi gandrīz visa bērnība, kas bijis pamats lielajai interesei par militāro dzīvi nākotnē.
Arī ierindas skates mācība skolā devusi savu – trenējot soli un dodot komandas saviem skolas biedriem, Guntars jau tad sevi iedomājās kā armijas virsnieku.
Absolvējot vidusskolu, Guntaram izvēle kritusi par labu Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai. Viņš sapratis, ka jebkurā gadījumā būs jādodas dienēt, tāpēc izlēmis iet uz visu banku. Arī piedāvājums bijis kārdinošs – iespēja trīs gados iegūt augstāko izglītību, studijas bez maksas, absolvējot akadēmiju, tiek piešķirta pirmā virsnieka pakāpe. Vienīgais nosacījums bijis pēc absolvēšanas nodienēt piecus gadus, kas Guntaram nu jau pārvērtušies par 27 gadiem dienestā.
No Kurzemes līdz Zemgalei
Savas dienesta gaitas Guntars uzsāka deviņdesmito gadu beigās Liepājas Zemessardzes bataljonā kā rotas komandiera vietnieks. Zemessardzes reformas rezultātā Guntars tika norīkots turpmākajam dienestam Jūras spēkos, kur tajā laikā ļoti trūka virsnieku, kuri apmācīti kā sauszemes virsnieki.
Šeit Guntars ne tikai bijis atbildīgs par Latvijas jūras robežas drošību, bet arī apmācījis obligātā dienesta karavīrus. Laika posmā starp Jūras spēkiem un nokļūšanu Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma bataljonā, divi gadi nodienēti arī Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecībā.
Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma bataljonā majors Rožlapa nonācis 2014. gadā, kad padevies savai sirdij un sekojis mīlestībai, kurai dzimtā puse ir bijusi Jēkabpils. Uz mirkli bijusi doma atstāt dienestu un doties pensijā, tomēr tajā brīdī nevienā citā jomā sevi nav redzējis.
Zemessardzes izaugsme mācības, divas kā šaušanas sesijas un atlikušās sešas dienas sadalīja pa stundām visa gada garumā. Savukārt tagad katram zemessargam ir apmaksātas līdz pat 90 dienām gadā, par vienu dienu maksājot, sākot no 32 eiro.
Apmeklējums vienmēr bijis mainīgs
Majora Rožlapas dienesta laikā bijuši divi ievērojami lieli cilvēku pieplūdumi Zemessardzē. Pirmais bijis 2014. gadā, kad sākās Krimas krīze Ukrainā. Tajā laikā Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku attīstībai tika piešķirti papildu finansiālie līdzekļi un būtiski pieauga cilvēku skaits.
2013. gadā varēja skaitīt ap 1000 cilvēku dienām, kas bija iztērētas kompensāciju izmaksām zemessargiem, bet 2014. gadā dienu skaits jau bijis tuvu 4000 dienām. Līdzīgi bijis arī pēc šī gada 24. februāra, kad Krievija iebrukusi Ukrainā. Šie esot lielākie pavērsieni, kas mudinājuši cilvēkus izdarīt izvēli – savu dzīvi daļēji saistīt ar militāro dienestu.
Laikam ejot, jūtama paaudžu maiņa, līdz ar to arī zemessargu attieksme pret mācīšanos un pienākumiem. Arī atbildības sajūta ir citādāka, bet viennozīmīgi pateikt, ka viena vai otra paaudze ir labāka vai sliktāka, nevar. Katrā no paaudzēm ir savi pozitīvie un savi negatīvie piemēri, viennozīmīgu attieksmes formulu pielietot visiem nevar.
Parasti jaunie zemessargi pirmos divus trīs gadus ļoti intensīvi apmeklē mācības, tad šī intensitāte pazūd. Ir zemessargi, kuri sākumā nāk ar lielu entuziasmu, tad izveido ģimeni un nozūd uz kādu laiku.
Bērni izaug, un šie cilvēki atgriežas jau uz ilgāku laiku. Varbūt viņi vairs nenāk tik bieži kā iepriekš, bet nu jau ar savu noteiktu regularitāti. Esot grūti pateikt, kāpēc tā notiekot, bet tā esot tā skumjākā sadaļa Zemessardzes dienestā.
Majors Rožlapa pastāsta par obligātā dienesta karavīru izmaiņām, kad no maziem, nepārliecinātiem puišiem izauguši vīrieši, ko līdzīgu viņš redz arī zemessargos. Zemessardzē varot ieraudzīt, kā cilvēks, kurš nekad nav sastapies ar militāro vidi, ar laiku kļūst arvien pārliecinātāks un drošāks par sevi.
Ne vienmēr to varot redzēt ar aci, bet sajust gan. Protams, ne visiem un uzreiz notiekot šīs izmaiņas, bet notiek, jo viņi sāk saprast, ko nozīmē lietot ieroci, ko nozīme darbs komandā, un to, ka vieni nevar karot, viņiem ir nepieciešami pārējie komandas biedri, lai sasniegtu mērķi.
