Pieci bērnu jautājumi, kuru atbildes ietekmēs vecāku un bērnu attiecības nākotnē 0
Bērni ir ļoti zinātkāri un ar saviem jautājumiem strupceļā var novest pat pieredzes bagātākos vecākus. Taču ne visi viņu “kāpēc” ir virspusēji, bet no atbildēm var būt atkarīga bērna pašapziņa un spēja pieņemt svarīgus lēmumus nākotnē.
Portāls “Adme” piedāvā iepazīties ar pieciem bērnu jautājumiem un ieteicamo reakciju uz tiem. Cerams, ka šī informācija arī tev palīdzēs labāk saprast savu bērnu.
Mammu, es esmu neglīta?
Kāpēc bērna par to vaicā: visbiežāk bērni šo jautājumu uzdod vecumā ap 12 gadiem, jo tieši šajā periodā viņus sāk uztraukt sava āriene, un viņi ir īpaši atkarīgi no apkārtējo domām. Ap šo laiku bērniem arī parādās kādi elki, kurus viņi cenšas atdarināt, un arīdzan vēlme eksperimentēt ar savu ārieni: nokrāsot matus, izveidot modernu matu griezumu vai vecākiem izprasīt iegādāties savu pirmo kosmētiku.
Kā nevajag atbildēt: ja tu nolem atgaiņāties ar šādu atbildi: “Nepievērst uzmanību tam, ko runā citi”, tad tu pieļauj lielu kļūdu un tālākajā nākotnē vari nerēķināties ar atklātām sarunām ar savu bērnu.
Kā vajadzētu atbildēt: noskaidro, kādēļ bērnam radušās šaubas par savu ārieni.
Parasti bērni labprāt pastāsta, kāpēc uzdevuši šādu jautājumu, tādēļ noklausies un pēc tam centies atrisināt pārdzīvojumu kopā.
Tieši šajā vecumā ir vislabāk bērnu iepazīstināt ar subjektīvo lietu uztveri. Pastāsti, ka uz pasaules ir tik daudz dažādu cilvēku, ka nav iespējams patikt pilnīgi visiem.
Atgādini par tiem cilvēkiem, ar kuriem kontaktējas tavs bērns. Pasaki, ka viņš ir skaists ne tikai tavās, bet arī viņa draugu acīs.
Nosauc bērna labās īpašības (gan par ārieni, gan viņa dvēselisko pusi): apburošs smaids, skaistas acis, laba sirds utt.
Pastāsti par sevi: padalies ar to, kas ar tevi atgadījies skolā, parādi tā laika fotogrāfijas, pastāsti, kas tevi toreiz uztrauca un kas vēlāk notika ar šiem pārdzīvojumiem.
Tēti, kāpēc tu man neļauj sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem?
Kāpēc bērns to vaicā: viņš ir pārliecināts, ka varēs atšķirt sliktu cilvēku no laba pēc ārējām pazīmēm, un nesaprot, kādēļ vecāki tā uztraucas.
Kā nevajag atbildēt: “Nozags tevi onkulis, un mēs vairs nekad tevi neredzēsim” – tas nav labākais veids, kā bērnam paskaidrot, ka nevajadzētu uzticēties cilvēkiem, pat ja viņi neizskatās pēc maniakiem no šausmu filmām. Taču neiegrimsti arī garlaicīgā pamācīšanā un neatstāsti briesmīgus stāstus no ziņām medijos.
Kā ieteicams atbildēt: bērni savā vecumā ir labestīgi un naivi, un nespēj atteikt, piemēram, palīdzēt kādam, tādēļ viņus ir viegli aizvest prom pat vecāku degungala priekšā.
Pastāsti bērnam, ka uz lūgumiem ir jāreaģē un, ja onkulim patiešām ir vajadzīga palīdzība, to sniegs apkārtējie pieaugušie.
Paskaidro, – gadījumā, ja bērns ignorēs svešinieka lūgumu un aizies prom, tas nevēstīs, ka viņš ir neaudzināts.
Bet ko nozīmē vārds…?
Kāpēc bērns to vaicā: pat vislabākajās ģimenēs bērns kādā brīdī iepazīst neglītus vārdus. Bērni izrāda interesi pret visu jauno, bet vēl viņiem patīk savas zināšanas pielietot praksē, tādēļ viņš cenšas iespējami biežāk lietot šo vārdu, ko viņš kaut kur ir saklausījis.
Kā nevajag atbildēt: ja tu uz bērnu sakliegsi, tad vienīgais, ko panāksi, – pazeminātu pašapziņu nākotnē un trauksmi tagadnē.
Arī smieties par nepieklājīgo vārdu nevajadzētu, pretējā gadījumā bērns periodiski to lietos, lai tevi atkal uzjautrinātu, un pie viena arī – visus tavus draugus un radiniekus.
“Izaugsi – uzzināsi” , “Ej, pavaicā mammai” – arī šie nav paši labākie varianti. Tā tu liec bērnam justies, ka nevēlies veltīt viņam savu laiku, un zaudēsi autoritāti kā vecāks.
Kā ieteicams atbildēt: nemēģini iztaujāt, kur bērns šo vārdu dzirdējis, tā vietā mierīgi paskaidro tā nozīmi.
Izstāsti, ka ir vārdi, kuri cilvēkiem nav pieņemami un rada iespaidu par sliktu audzināšanu, ka ar šādu cilvēku neviens negribēs kontaktēties. Taču ņem vērā bērna vecumu.
Bērni līdz trīs gadu vecumam nepieklājīgus vārdus lieto neapzināti, visbiežāk viņiem vienkārši patīk, kā tie skan. Visieteicamākais veids – nereaģēt, tad bērns to ātri aizmirsīs.
Bērni līdz sešu gadu vecumam nepieklājīgus vārdus lieto jau apzināti un visbiežāk viņi atdarina lielākus bērnus, un šajā gadījumā ir vērts tam pievērst uzmanību un parunāt par šo tēmu.
Mammu, bet kāpēc tu drīksti staigāt bez cepures, bet es nē?
Kāpēc bērns to vaicā: te arī attiecas visi pārējie jautājumi – “Kāpēc tu drīksti, bet es nē?”. Ir jāatceras, ka vecāki bērnam ir atdarināšanas objekti, turklāt gan labā, gan sliktā rīcībā.
Kā nevajadzētu atbildēt: atbilde, kas daudziem vecākiem ienāk prātā – “Būsi liels, varēsi, bet tagad, kamēr esi mazs, nedrīkst”. Ar to tu tikai vairosi viņa centienus darīt tā, kā dari tu.
Kā vajadzētu atbildēt: bērnam ir jāpaskaidro, ka pieaugušie ne vienmēr rīkojas pareizi un bieži piemirst parūpēties par sevi. Bet vēl seko reakcijai – bērni bieži uzdod jautājumus, kad viņiem pietrūkst komunikācijas ar vecākiem. To var uzzināt pavisam vienkārši – ja bērns uzmanīgi klausās atbildi, tātad viņš vēlas vairāk uzmanības.
Ja bērns vaicā par savu draugu, kuram atļauj nedaudz vairāk: “Kāpēc viņš drīkst, bet es nē?”, tad lūdz bērnam paskaidrot, kāpēc viņš vēlas darīt to pašu, bet pēc tam mēģini atrast kompromisu. Piemēram, tu viņam atļauj spēlēt datorspēles saskaņā ar konkrētiem noteikumiem: mājasdarbiem jābūt izpildītiem, bet istabai – sakārtotai. Ja bērna uzvedība kļūst labāka, tad vari šo nosacījumus paplašināt un atļaut ilgāk spēlēt.
Tēti, bet tu kādreiz esi rīkojies slikti?
Kāpēc bērns par to vaicā: atgādinām, ka bērns vecākos saskata atdarināšanas piemērus, un tas nozīmē, ka viņš neinteresējas par sliktas rīcības sekām, bet vēlas uzzināt robežas, kuras viņš drīkst pārkāpt, vai arī sagatavot vecākus tam, kas jau ir noticis.
Kā nevajag atbildēt: “Es nekad neesmu darījis neko sliktu” – meli, kurus nedrīkst teikt bērnam. Tāda atbilde liek nojaust, ka tu esi ideālais cilvēks, kurš dzīvē nav pieļāvis nevienu kļūdu, un katru reizi, kad bērns darīs kaut ko ne tā, viņš jutīsies kā neveiksminieks, jo viņam neizdodas būt tādam, kā tētis.
Kā būtu ieteicams atbildēt: ja bērns uzdod provokatīvu jautājumu, visticamāk, viņš jau zina uz to atbildi un tev būtu jāuzzina, kur “vējš pūš”. Piemēram, ja viņš vaicā: “Tēti, bet, vai tu kādreiz esi ar bumbu izsitis logu?”, tad ir nevis jāstāsta kāds atgadījums no bērnības, bet jānoskaidro, kas noticis. Visbiežāk bērns šādā veidā vēlas sadzirdēt no vecāka, ka arī ar viņu tā ir gadījies, un vienlaikus jau iepriekš mīkstināt iespējamo soda apmēru un mazināt vainas sajūtu.
Vai tu atceries, kādus jautājumus pats uzdevi bērnībā un kā uz tiem atbildēja tavi vecāki? Padalies savā pieredzē komentāros!
