Orkāns un 14 miljoni izgāztas koksnes. Piecdesmit gadi kopš lielākās vējgāzes 4
Sestdien, 2. novembrī, aprit pusgadsimts, kopš 1969. gadā Latviju piemeklēja spēcīgākā reģistrētā vētra – orkāns, kurā vēja ātrums sasniedza pat 44 m/s, kad tika izgāzti 14 miljoni kubikmetri koksnes.
1969. gada vētras sekas cilvēka saimnieciskās darbības neskartajā teritorijā – Slīteres Nacionālajā parkā – valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki šodien pēta ar lielu interesi.
Dr. silv. Āris Jansons: “Slīteres dabas rezervāts, kuram šī vētra pirms piecdesmit gadiem gāja pāri, no zinātnieku viedokļa ir ļoti interesants objekts, jo šeit varam redzēt, kas pēc šādas dabas stihijas notiek, ja cilvēks tajā visā neiejaucas.”
Izrādījies – pieņēmums, ka pēc vētras vispirms egļu mežs atjaunosies ar bērziem, apsēm un tad pamazām tur atkal ienāks egles, arī nav bijis pareizs, jo Slīterē vairāk nekā ceturtajā daļā platību, kur jau bijušas egles, kas nogāztas, egles aug atkal. Varbūt lēnāk, bet pietiekami labi.
Āris Jansons stāsta, ka šodien vienā virzienā gāztos kokus zemē var saskatīt kā garus, paralēlus ciņus, kas satrunējuši un apauguši ar sūnām. Egles ir galīgi sadalījušās, taču priedes, ja praulus parokot vaļā, viducī vēl cietas.
Āris Jansons: “Ņēmām paraugus, lai pētītu koksnes sadalīšanās pakāpi un oglekļa daudzumu tajā. Viss atkarīgs no tā, kā koks kritis, – vai nogāzies zemē, vai palicis kaut kur karājoties. Priedei vēl pēc 50 gadiem virsējais slānītis nopuvis, bet viducis ciets.”
Lai saprastu, kādi var būt riski, stādot vienu vai otru koku sugu, valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki veic pētījumus par vēja ietekmi uz mežu.
Āris Jansons: “Jebkurš koks iztur kaut kādu slodzi un tad vai nu nolūst vai izgāžas ar visām saknēm. Lai mēs varētu prognozēt vētru ietekmes un, kas vēl svarīgāk, saprast, kā rīkoties, lai šo ietekmi mazinātu, ir svarīgi precīzi zināt, kādas slodzes koki var izturēt. Ko, piemēram, var izturēt egle, ja tā augusi retainē minerālaugnē, un ko tā var izturēt, ja augusi mitrā mežā, sākotnēji biezumā un pēc tam izretināta.
Mēs kāpjam kokā, piesienam tam trosi ar dinanometru un tad koku velkam, imitējot vēja slodzi. Pie reizes tiek mērīts arī leņķis, kādā koks sāk padoties, kādā rodas deformācija un kad tas pavisam apgāžas vai nolūst.”
Uzreiz praktiska ieguvuma no šīm zināšanām privātajam meža īpašniekam nav. Taču meža zinātnieki jau strādā pie aplikācijas, kuras kartē katrs meža īpašnieks varēs atrast sava meža konfigurāciju un atkarībā no dažādiem faktoriem izrēķināt iespējamo vēja bojājumu risku. Un tad saņemt rekomendāciju, kā rīkoties, lai šo risku mazinātu.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
