Viedokļi 4
Muzikoloģe DAIGA MAZVĒRSĪTE: “Tā kā pašlaik turpinu strādāt pie Raimonda Paula skaņdarbu kataloga, kas top Kultūras ministrijas pasūtījumā, tad varu reāli paraudzīties uz to prātam neaptveramo sacerējumu daudzumu, kādu radījis šis ar izcilu melodiķa talantu apveltītais komponists. Šādas tik spilgta intonatīvā grauda radītāja spējas, kas rūdītas nerimtīgā darbā, drīkstētu salīdzināt ar Mocartu, Bahu un Šūbertu, tiesa, Pauls allaž devis priekšroku nelielai, proti, dziesmas vai instrumentālās miniatūras formai, atturēdamies no simfoniju un operu komponēšanas. Iespējams, tas Maestro licies pārāk garlaicīgi – kāpēc saskaldīt un summēt, attīstīt un variēt vienas un tās pašas tēmas motīvus, ja galvā kā no pārpilnības raga dzimst arvien jaunas tematiskās idejas. Te liela loma kopš pusaudža gadiem trenētajai improvizācijas prasmei – vingrotāju priekšnesumu pavadījumiem sekoja deju vakari, Paula izcilā dzirde un atmiņa izveidoja datubāzi no spēlēto skaņdarbu frāzēm, tās izkārtojot nebijušā secībā.
Raimonda Paula muzikālais mantojums dalāms vairākos skaidri nodalītos posmos: agrīnie sacerējumi, džeza periods, 60. gadu beigu estrādes sentimentālās dziesmas izveide. 70. gados Pauls caur džezroka posmu nonāca pie perfektas šlāgera formulas radīšanas, ko turpinājis izstrādāt arī 80. gados. Paralēli tapuši individuālāki un tradicionālāki kordziesmas paraugi, maksāti mesli padomju masu dziesmai, būtisks dziesmu daudzums sacerēts bērnu ansamblim un zēnu korim. 90. gadu sākumā turpinājusies augšupeja skaņraža rokraksta pilnveidē līdz mūzikla “Meža gulbji” tapšanai, pēc kura tēmu izdomas aspektā jūtami atplūdi. Protams, ikvienā sacerējumā līdz šai dienai saklausāms Raimonda Paula individuālais rokraksts, jo sevišķi, ja priekšnesumā piedalās pats meistars. Viņa pianista piesitiens atpazīstams kopš pirmajām taktīm, un, juzdams, ka fantāzijas apcirkņi jaunu motīvu radīšanā nav bezgalīgi, Maestro šajā gadsimtā ar lielu prieku nodevies savu agrāko gadu sacerējumu uzlabošanai un variēšanai. Raksturīga ir šī komponista tendence vienu un to pašu melodiju īstenot kā dziesmu vairākās valodās un arī kā instrumentālo skaņdarbu.”
Muzikologs GUNTARS PUPA: “Raimonds Pauls joprojām bieži redzams uz koncertzāļu skatuvēm spēlējam klavieres lieliskā tehniskā formā – kā pirms gadiem 60. Ne tik sen bijis iesaistīts Latvijas Republikas valdībā un likumdošanā, par ko saņēmis arī, piedodiet, skarbu kritiku. Līdzās Jānim Kubilim, Imantam Lancmanim un Zigmundam Skujiņam ir viens no pēdējiem vecā kaluma latviešu džentlmeņiem. Pēc čaklās kolēģes Daigas Mazvērsītes aplēsēm, Pauls ir vairāk nekā 2000 skaņdarbu autors, no kuriem vairāk nekā 750 ir dziesmas, un to skaits turpina pieaugt. Jubilāra iemīļotais Emīls Dārziņš nenodzīvoja ne pusi Paula mūža, bez nemirstīgā “Melanholiskā valša” atstājis tikai 37 kora un solo dziesmas. Manis karsti mīļotais Francis Šūberts aizgāja mūžībā tikpat jauns kā Dārziņš, radījis vairāk nekā 600 solodziesmu.
Ilgs, laimīgs, radošs mūžs. Brīvs no atkarībām, kas salauzušas ne vienu vien dievišķu talantu. Īstens ģimenes cilvēks. Tikumīgs, izmantojot mūsu “simt gudro galvu” retoriku. Patiesi jūtu viņam līdzi gan saistībā ar Latvijas Krājbankas afērā zaudēto, sevi dedzinot, nopelnīto naudu, gan trulo, nevienam, izņemot naudas atmazgātājus, nevajadzīgas viesnīcas celšanu Maestro degungalā. No Raimonda Paula mūzikas visaugstāk vērtēju vispirms jau mūziklu “Māsa Kerija” – uzskatu to par tikpat ģeniālu kā Leonarda Bernsteina “Vestsaidas stāstu” –, īsum īso instrumentālo skaņdarbu “Tapieris” kā mūžam zaļa džeza standartu. Un, protams, dziesmas, dziesmas, dziesmas… Vairāk gan tās, kas ar Jāņa Petera, arī Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Leona Brieža, Austras Skujiņas, Raiņa, Aspazijas, Ineses Zanderes tekstiem.
Spilgtu un krāšņu jubilejas gadu! Kopš “Mēs tikāmies martā” draudzīgi esam. Un būsim.”
