Meistars un mācekle 4
Bērnībā Agnesei Maestro licies tāds nopietns vīrietis aiz klavierēm, it kā vienkāršs, bet vienlaikus ļoti abstrakts un tāls, neaizsniedzams… Konkursa “Jaunais vilnis” atlasē nesasniedzamais “tēls” sēdējis pavisam tuvu. Žūrijā. Un, šķiet, tā bija pirmā reize, kad Maestro pamanīja Agnesi. Pēc mēneša viņai piezvanīja televīzijas režisore Svetlana Rudzīte, ar kuru Raimonds Pauls vienmēr strādā kopā zilajos ekrānos, un piedāvāja piedalīties TV projektā “Krodziņā pie Paula”. Tāds bija sākums. Atklājusies pilnīgi jauna pasaule, kas īsti ir Raimonds Pauls.
Ir daudzi dziedātāji, kuri neslēpj, ka baidās no Maestro, sak, nez ko atkal pateiks. Agnese jau viņu abu pirmajā sadarbībā bailes nav izjutusi, taču lielu bijību gan.
Tagad viņa teic, ka decembrī mūzikas namā “Daile” izskanējusī koncertprogramma “Neaizmirsti mani” ar Raimonda Paula mūziku un tās sagatavošanas laiks viņai ir lielākais ieguvums, jo tā bijusi iespēja būt tik tuvu tik lielam cilvēkam. Tikušies gan radio, gan citviet Rīgā, gan viņa mājās Baltezerā. “Kā muzejā, kur tiec ielaists plašākai publikai slēgtās aizkulisēs un kambarīšos,” izjūtas salīdzina Agnese Rakovska. Kad tuvplānā redzi cilvēka emocijas, kā viņš kontaktējas ar citiem, kā joko, kā domā par jaunām dziesmām, plāniem, viņš atklājas pavisam citādi. Agnese neslēpj, ka tieši Raimonds Pauls viņā pavēris plašāk to aktierisko, režisoru nepamanīto šķautni, kas jau spraukusies ārā, it īpaši muzicējot “Triānas parkā”.
Bet kas notiek uz skatuves tajos pāris metros, kas šķir dziedātāju no Maestro? “Šīs attiecības ir duālas,” teic Agnese. “Aiz skatuves jeb mēģinājumos mēs esam kā Meistars un… nu nē, ne jau Margarita, bet skolniece. Jo visu laiku no Paula mācos. Tiek arī pa brāzienam. Protams, ne jau ar lineālu pa pirkstiem… Taču man jāizdara tas, kas tiek prasīts. Un maksimāli labi.” Bet koncertā uz skatuves – tur gan valdot tikai un vienīgi sadarbība. Uz viena viļņa, vienā laivā, vienā nervā, tik emocionālā spriedzē, pēc kādas reiz mēģinājumā Maestro izmetis – ei, vēl viens tāds gabals un kāds te aizies ar sirdi…
Kopš “Triānas parks” izpilda Agneses mūziku ar viņas tekstiem gan angļu, gan latviešu valodā, viņa nekad nav gribējusi nonākt situācijā, kad jādzied tas, kas nav pašas radīts, bet ar Raimondu Paulu esot pavisam kas cits. “Mana kapacitāte ir viena lieta, bet dziedāt Vizmu Belševicu, kas ir mana visu topu topa dzejniece, ir īsta laime,” domas mainījusi Agnese. “Arī tāpēc žēl, ka mūzikas namā “Daile” vēl būs tikai divi “Neaizmirsti mani” koncerti…” (21. un 29. janvārī. – Red.)
Varbūt balss tembra, varbūt dziedāšanas manieres, varbūt Paula atklāto muzikālo krāsu dēļ, bet tautā Agnesi mēdz dēvēt par jauno Laimu Vaikuli. “Cilvēkiem jau patīk salīdzināt, neslēpšu, man Pauls arī teicis, ka kaut kādas līdzības ir, taču apzināti neko neesmu centusies atdarināt vai kopēt, jo tad jau būtu jāiet uz šovu “Izklausies redzēts” (kur, starp citu, Agnese pirmajā sezonā arī piedalījusies. – V. K.),” viņa atteic. “Taču kopīgais ir tas, ka daudz uzmanības pievēršam vizuālajam tēlam. Atminos, kā Laima Vaikule “Krodziņā pie Paula” ienāca telpā un viss, kas tur līdz tam mutuļoja un ņudzēja, mirklī noplaka. Pirkstā Vaikulei gredzens ar milzīgu akmeni, viņa novicina ar roku, bet es stūrītī, mazs čakārnītis, vien brīnos – o, kā viss te žilbst! Nodomāju, man arī būs tāds gredzens. Un ir. Sudraba, gandrīz vai pa visu roku…”
No koncertos “Dailē” dziedātā Agnesei Rakovskai visvairāk pie sirds “Vienaldzības” un “Dzejolis par lakstīgalas infarktu” ar Vizmas Belševicas vārdiem, “Zvani” ar Dainas Avotiņas dzeju. Aizkustinošas, gudras dziesmas, smeldzīgas kā zemdegas. Paula vieglā žanra mūzika tautai esot kā baltmaize, bet sen rakstītās dziesmas, ko Maestro negaidīti cēlis laukā no savām atvilktnēm Baltezerā, bijušas tādas, ka licies – ārprāts! – cik ļoti nopietna un dziļa mūzika. Pauls retoriski ievaicājies – kuru vajadzētu ierakstīt? Tūlīt arī atbildējis pats – šo. Un izvilcis notis dziesmai “Kāds trakais mani uzgleznos” ar Jāņa Petera vārdiem. Neviena no šīm dziesmām nepieder pie tām, ar ko lielai daļai asociējas Raimonds Pauls, secina Agnese.
Agnesei Rakovskai ir asistents, septiņpadsmitgadīgs puisis, kurš, ui, dažam liksies, kāds kauns, nezina, kas ir Viktors Lapčenoks. Bet viņam patīk 1972. gadā Paula sarakstītie “Zvani” ar zemtekstu par laikmetu, kuru jaunais cilvēks nekad nav pieredzējis. Viņš dzied un dungo līdzi. Agnese teic, ka Paula efekts ir tas, ka viņš iet cauri laikam. Varbūt pēc simt gadiem būs aizmirsušies dažādi politiski un sociāli notikumi, kas satraukuši cilvēkus, bet, ļoti iespējams, kādā dīvainā digitālā tehnoloģijā skanot Paula dziesmai, cilvēki sajutīs ko tālu, bet sev ļoti tuvu. Un tas jau ir mākslas lielākais mērķis – pārdzīvot laiku, kaut vai nedaudz. Visi mākslinieki grib mazliet nemirstības. Raimonds Pauls savējo jau nopelnījis!
