Piebaldzēnu funktieris 1
Katrā kārtīgā Piebalgas mājā bijušas vismaz vienas stelles vai galdnieka darbnīca, jo ar pliku lauksaimniecību un lopkopību vien turīgs nekļūsi. Auduši, darinājuši, uz tirgiem braukuši…
“No Piebalgas nāk daudz dižu ļaužu – par to paldies kustībai, ko aizsāka hernhūtieši ar brāļu draudzēm, dodot izglītību un paverot plašāku pasauli,” līdz ausīm ieracies dzimtas papīros, ierunājas Indriķis Putniņš, Ata znots, dramaturga Paula Putniņa un aktrises Līgas Liepiņas dēls. Viņš ir īstens piebaldzēns – kopā ar sievu Zani un trim dēliem – Rūdi, Paulu un Justu – no Rīgas pārcēlies uz tēva mājām – Inešu “Reinkaļviem”, kur Putniņi saimnieko septiņās paaudzēs (kopš 1826. gada). Par Piebalgas gaišumu viņam sava ziņa – teorija par zemes tektoniskajām plātnēm un enerģētiskajiem punktiem.
“Kriemeļu” ļaudis tā vai citādi arvien bijuši tuvu zemei – Ata vecvecāki Pēteris un Emīlija kopuši mājas, auduši un veduši lina baķus uz tirgu; tēvs Jānis gribējis būt agronoms, bet, nodibinoties kolhoziem, izskolojies par virpotāju un strādājis vietējā MTS, bijis labi ieredzēts; māte Austra vienubrīd strādājusi par lietvedi Gaujienā, vēlāk par lopkopi tepat Vecpiebalgā.
Ata māsa Astra līdz 11. klasei mācījusies Vecpiebalgā, tad devusies studēt veterināriju, padomju laikā strādājusi Siguldas zinātniskajā institūtā, šobrīd – uzņēmumā “Kentaurs”. Vīrs Roberts – pensionēts LLA mācībspēks. Abi ik pavasari kā gājputni atgriežas “Kriemeļos”.
Pats Atis kolhoza laikā taisījis mēbeļu līstes galdniecībā, vēlākos gados sanācis darboties gan ar kokiem, gan pienu, gan veikaliem. Sieva Zaiga tikmēr pa māju audzinājusi piecas atvasītes. Tagad abi ar sievu cep maizi un brauc uz gadatirgiem. “Sākumā jutos šausmīgi – nu, kā maizi pārdosi, maizīti drīkst tikai dot un dāvināt, bet nē – ļaudīm garšo, viņi pērk, un tā tirgošana mums laikam gēnos.” Brīdi prātojis, Atis noteic: “Ja visai ES atņemtu subsīdijas, mūsu zemnieki būtu vinnētāji, jo tā, kā strādā mūsējie, no mazumiņa panākot lielisku rezultātu, citi neprot. Tas tāpēc, ka mēs, piebaldzēni, esam sīksti un protam turēties kopā. Mūs nedrīkst šķelt un nodalīt, un noziedzīga ir runāšana, ka laukos nav ne dzīves, ne skolu, ne slimnīcu. Mēs nekā neprasām – mums nevajag ielas slaucīt, tikai reizi mēnesi nogreiderēt vai nošķūrēt ceļu, pārējo izdarīsim paši! Jā, agrāk saimes bija lielākas, ģimenēs bērnu vairāk, katram savs darbiņš, viss raitāk gāja uz priekšu, taču es ticu – būs abi un viss nāks atpakaļ!”
