Stāmerienas zars 1
Gavaru ciltskokā cita līnija no pirmtēva Bērtuļa caur Jāni – Sprici – Andžu – Eduardu – Valdi Voldemāru – Mārtiņu ved līdz šobrīd Rīgā dzīvojošajam Valdim Gavaram no Stāmerienas zara.
Minēti jau zviedru laika vaku grāmatās, rados ar Kaudzīšu Reini un Matīsu, akmeņu dīdītāju Liedskalniņu, Gavari visos laikos bijuši čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi – sendienās nav plēsušies par sīkumiem, viens brālis otram atvēlējis zemi, lai vairāk, bet pats pievērsies amatniecībai.
Dzimtas atmiņa glabā gan amatniekus, šuvējus, dreimaņus, zirdziniekus, spirta brūžu turētājus, veikalniekus un tirgotājus (“Tajos laikos Pēterburga bija tuvāk nekā Rīga!”), gan par loterijas laimestu iegādātu divstāvu namu Rīgā, gan vēl kādu īpatnību – šī zara Gavari bieži darbojušies vēlētos amatos. Harijs Gavars bijis Gulbenes mērs (arestēts četrdesmitā gada 18. jūnijā četros no rīta), Valdis Gavars (dzimtā ļoti izplatīts vārds) – Rēzeknes galvenais dakteris (1939. gadā apbalvots ar Viestura ordeni, 1941. – nošauts), Valda tēvocis strādājis Salaspils atomreaktorā, arī pats Valdis visnotaļ aktīvs – ilgstoši darbojies namīpašumu apsaimniekošanas jomā, pēdējos astoņus gadus bijis Rīgas domnieks. Savulaik ņēmies ar puķēm, gurķiem un tomātiem, taču tobrīd nav spējis izkonkurēt ar lēto importa preci. “Tikai tagad mēs beidzot sākam mācīties novērtēt pašu zemē izaudzēto un saražoto!”
Runājamies par izskata un likteņu pārmantošanu vienas dzimtas ietvaros. Jā, tā tiešām esot, Gavari apstiprina. Tieši tāpēc tik svarīgi, lai dzimtas locekļi informatīvi tiktu turēti kopā, viens par otru zinātu un, ja nepieciešams, varētu palīdzēt. Tā bijis kara laikā, kad, pateicoties radu atbalstam, izglābta Šīraka atraitne ar diviem bērniem – katrs pa mazumiņam, un dabūjuši viņu prom uz Rīgu; arī vēlāk cits citu glābuši no nacionalizācijas un izsūtīšanām. Un interesanti – par tuvinieku labajiem darbiem pārējie uzzinājuši pavisam nesen un arī tad nejauši.
“Kas tā par zvērību – jau vairākus gadus iepriekš, pētot tautsaimniecības gadagrāmatas, izplānot, ka represijas jāveic pret apmēram desmit procentiem iedzīvotāju! Paveicās tiem, kas bija nomainījuši uzvārdus vai dzīvesvietu, kam iepriekš bija informācija. Bet normālam vietējam latvietim nebija saprotams, ka tā var rīkoties ar cilvēkiem!” Valdis dusmojas. Atis rūgti piebilst: “Ja amerikānis nebūtu uzbrucis japānim, visiem vācu un krievu gūstekņiem būtu viens ceļš – lielgabalu gaļā. Vispār – zosāda metas, ka mēs nedrīkstam pieprasīt atklāt un sodīt tos neliešus, kas pastrādāja noziegumus pret mūsu tautu, jo viņiem esot tiesības, ka tik kādu neaizvaino… Cilvēkus šāva dēļ tautības, dēļ aroda… Vienā dienā izveda tik, cik soļo lielajā Dziesmu svētku gājienā… Mirušos – vecīšus, pieaugušos, zīdaiņus – kā koka gabalus meta laukā no braucošiem vilcieniem, un neviens nezina, kur viņi apbedīti… Cilvēki mēnešiem, gadiem dzīvoja bailēs, uz sakravātiem čemodāniem. Vislielākais noziegums ir vienas tautas ietvaros sarīdīt brāli pret brāli, draugu pret draugu. Ļaudis pēc kara un izsūtījumiem nevarēja atgriezties, vajadzēja kādu, kas par viņiem galvotu. Un tas mums būtu jāaizmirst? Tad jāvaicā – kur mēs dzīvojam?”
Atis atminas mātes stāstītu atgadījumu – kara laikā “Kriemeļos” slēpusies čigānu ģimene ar maziem bērniņiem, kārtīgi ļaudis. Gavariem bijis mazs dārziņš. Kādu dienu vecmāmiņa redz – čigānmeitēns, zemu pieliecies, tup vagas galā. Iet turp. “Ko tu, bērns, te dari?” “Nedusmojies, tante, nesaki tētim, ka es iegāju tavā dārzā. Dikti gribēju zināt, kā tas garšo.” Izrādās, bērns nekad nebija redzējis bietīti, un, lai nebūtu jārauj laukā no zemes, tātad – jāņem, tāpat no augošas nokodis gabaliņu… “Man vēl tagad kamols kaklā, to stāstot,” Atis norūc.
