Kad neviļus pusaudži sāk dzīvot kopā tavās mājās… 0
Iemīlēties sešpadsmit, septiņpadsmit gados ir tik dabiski, saprotami un skaisti. Bet padsmitnieku kopdzīve nereti – un gluži pamatoti – rada gan apjukumu vecākos, gan izraisa konfliktus.
Dēls vai meita aizver aiz sevis istabas durvis, iegrimst garās un intimitātes caurstrāvotās telefona sarunās. Vakaros vairs nedirn pie datora, bet dodas uz randiņiem. Pēc tam ciemos ierodas būtne, kuras dēļ diezgan krasi mainījusies jūsu bērna dzīves kārtība. Drīz pieredzat, ka atvases simpātija paliek pa nakti vienreiz, otrreiz, līdz pienāk brīdis, kad jaunie mīlnieki mostas kopā ik rītu un jums uz brokastu galda jāliek vēl viens šķīvis un kafijas krūze. It kā nemanot iemīlējušies skolasbērni ir uzsākuši kopdzīvi jūsu mājās.
Vecāki parasti jūtas apjukuši, jo nesaprot, kā izturēties. Izraidīt Džuljetu (vai Romeo) no sava mitekļa, lai atgriežas pie vecākiem? Izlikties, ka viss ir kārtībā?
Jāiezīmē robežas
Pieaugušie nereti palaiž garām mirkli, kad viņu bērni uzsākuši kopdzīvi, jo pārītis mēdz nakšņot te vienu, te otru vecāku mājās. Kad aptver, kas notiek, bieži vien vispirms ieņem neitrālu pozīciju – ko nu jauniešus uzreiz sāks pratināt. Sarunu atliek no dienas uz dienu, bet, kad pārim apritējis pirmais, otrais vai trešais kopdzīves mēnesis, šķiet, ka ir jau par vēlu kaut ko apspriest.
Patiesībā paplašinātajai ģimenei sēsties pie pārrunu galda nekad nav par vēlu, uzsver ģimenes psihoterapeite Gunta Jakovela. “Ja vecākiem ir iebildumi, viņi nedrīkst klusēt. Jāpasaka, ka, piemēram, pieļauj jaunā pāra nakšņošanu viena vai otra vecāku mājās, bet kopdzīvi – ne. Vecākiem jānosprauž robežas, ko viņi šādā situācijā gatavi uzņemties, kādas ir viņu prasības un noteikumi.”
Ideāli būtu, ja vecāki laikus, pirms viņu atvasei uzradusies otra pusīte, paustu savu attieksmi, – tu vari veidot attiecības, bet divu skolēnu kopdzīvi gan neatbalstīsim. Un par savu nostāju ik pa laikam jāatgādina, jo varbūt par pāragru kopdzīvi runājuši tad, kad bērnam tas nebija aktuāli. Jaunajam cilvēkam jāzina, ar ko šādā situācijā nāksies rēķināties
Kaut jaunieši tīko pēc neatkarības, viņi tomēr vēlas, lai vecāki noteiktu robežas. Pārāk liela, nekontrolēta brīvība var būt mulsinoša un provocējoša. “Ja vecāki nekādi nereaģē uz to, ka viņu mājās uzradies vēl viens iemītnieks, tas liecina par atsvešināšanos ģimenē – pieaugušajiem ir vienalga, kas ar viņu bērnu notiek. No vienas puses, jaunietis varētu priecāties, ka nu viņam ir brīvas rokas un var darīt, ko vēlas. Taču no otras – ikviens izjūt nepieciešamību, lai par viņu kāds domātu un rūpētos,” uzsver ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs. “Kad bērnam ir sešpadsmit, septiņpadsmit gadi, vecāki fiziski vairs nevar būt klāt katram viņa solim. Lai būtu informēti, kas notiek ar viņu atvasi, var iezīmēt teritoriju. Piemēram, uzzinot, ka dēls grasās nakšņot pie savas meitenes, sacīt: Labi, ej, bet es pirms tam vēlos piezvanīt un pajautāt, vai viņas vecākiem nav nekas pretī. Tad zinās, kur ir viņu bērns un kāda ir otras puses attieksme. Tas, ka abu jauniešu vecāki uztur kontaktus, sniedz drošību gan pieaugušajiem, gan viņu atvasēm.”
