“Pieaugušie ir kļuvuši par bērnu prasību un agresijas ķīlniekiem!” Nils Sakss Konstantinovs par mūsdienu ģimenes problēmām
0
Netflix seriāls “Adolescence” ir pilnībā pārņēmis internetu un šobrīd visi, kuri vēlējās, šo darbu ir noskatījušies, bet tagad turpinās diskusijas par vardarbību jauniešu vidū. Kas nomāc mūsu jauno paaudzi? Vai tiešām mums jāsāk uztraukties par seksu, slepkavībām, trauksmi un dziļi traumētu pasaules uztveri 13 gadu vecumā? Uz sarunu aicināju psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu.
Kādas jums pašam bija sajūtas, skatoties šo seriālu? Kādas pirmās emocijas raisīja?
Nils Sakss Konstantinovs:” Noskatījos vienā elpas vilcienā – mani ļoti iespaidoja un aizgrāba, turklāt katra nākamā sērija savā veidā. Emocijas bija spēcīgas un dažādas – gan apbrīna par seriāla autoru un aktieru neticamo talantu, gan emocijas un atmiņas, kuras uzjundīja reālistiskais skolas un jauniešu ieslodzījuma vietas atainojums, gan
prieks, ka mūsdienu pusaugu zēnu attīstības temats ir apskatīts tik inteliģentā veidā,
gan arī nelielas bažas par nevēlo reakciju un iespēju, ka pilnīgi visu seriālā redzēto uztvers kā mūsdienu bērnu realitāti, piemirstot, ka tas tomēr ir un paliek seriāls – lai arī daudzviet ļoti tuvs realitātei, bet tomēr izdomāts.”
Galvenais varonis nodūra meiteni, jo viņa apsmēja, ka viņš vēl joprojām 13 gadu vecumā ir nevainīgs. Pieaugušam cilvēkam tas šķiet absurdi, bet tā ir mūsdienu realitāte? Kādēļ jauniešiem seksualitāte šobrīd, interese par seksu, pretējo dzimumu parādās tik ātri?
Nils Sakss Konstantinovs:” 13 gados izrādīt pastiprinātu interesi par visu, kas saistīts ar seksualitāti zēniem nav īpaši ātri – tā ir normāla attīstības daļa, ko nosaka gan pubertātes bioķīmija, gan psihes attīstība, gan apkārtējā vide. Zēni šajā vecumā pastiprināti sāk lietot pornogrāfiju, salīdzināt ar citiem zēniem un raizēties par savu ķermeni, nereti justies neveikli pretējā dzimuma klātbūtnē vai tieši otrādi – izrādīt lielu bravūru. Arī viņu sarunās un fantāzijās sāk dominēt sekss, meitenes, dzimumlocekļi.
Parasti šajā vecumā reālas attiecības un arī seksuālas pieredzes neveidojas, tās pastāv tikai fantāzijās. Bet pusaudžu grupās, kur ir augsti sociālie riski, zema pieaugušo iesaiste vai nav pozitīvu vērtību, kas ļauj veidot veselīgas puišu hierarhijas (piemēram, ar sportu, sasniegumiem, mācībām u.tml.), agrīna seksuālās dzīves uzsākšana var kļūt par tādu kā statusa simbolu.
Filmā diezgan precīzi tiek atainota vide, kurā nav veselīgu vīriešu lomu modeļu un bērni aug it kā savā vaļā un pasaulē, kur tie savus “uzticamos pieaugušos” meklē internetā.”
Aprunāti, apsmieti jaunieši ir vienmēr un visos laikos, bet (varbūt tā tikai šķiet pieaugušā acīm), ka šobrīd tai apsmiešanai nāk līdzi tāds ļaunums? No kurienes rodas tās dusmas? Naids? Vēlme otru pazemot?
Nils Sakss Konstantinovs:” Agresija, naids, reālā vai iztēlotā pretinieka pazemošana ir vienmēr pastāvējusi, tā ir mūsu psihes neatņemama daļa, kas attīstījusies evolucionāri. Pie noteiktām situācijām tā atmostas vairumam sabiedrības locekļu – to mēs varam redzēt, piemēram, kara situācijās.
Nedomāju, ka mūsdienās tas būtu kā īpaši vairāk vai mazāk – varbūt vienīgi līdz ar sociālajiem tīkliem un interneta komentāriem to ir kļuvis vieglāk redzēt.
Bet bērnu un pusaudžu psihe ir trausla un veidošanās stadijā – viņiem filtri strādā daudz vājāk, tādēļ viņu audzināšanā ir jāpieliek lielas pūles, lai sublimētu šīs vardarbīgās noslieces un veidotu labvēlīgu personību.
Turklāt, pieaugušajiem ir jāspēj novilkt stingras robežas un spēt sodīt bērnu vardarbību. Tas ir nopietns un arī smags audzināšanas darbs, kam mūsdienu institūcijas ir lielā mērā atmetušas ar roku – atstājot skolas vien mācību priekšmetu, bet ne uzvedības un vērtību mācīšanai.
Tikmēr pieaugušie, kas strādā ar bērniem, paši, šķiet, ir kļuvuši par tādiem kā bērnu prasību un agresijas ķīlniekiem.
To seriālā var lieliski arī redzēt, kur skolēns nemitīgi pārmet policistam, ka viņam nav tiesību uzdot jautājumus.
Otrajā sērijā tika runāts par šīm emocijzīmēm, to slēpto nozīmi un varētu pat teikt “valodu”, kādā jaunieši sazinās, pieaugušajiem nesaprotot. Tā tiešām arī pie mums ir?
Jauniešiem visos laikos bijuši savu rituāli, zīmes un arī slengs, kas no pieaugušajiem nereti tiek rūpīgi slēpti. Mūsdienās šo funkciju pilda dažādi emodžiji un sociālo tīklu leksikons, kas filmā arī tiek attainots. Šeit gan gribētos piebilst, ka seriālā minēto zīmju tulkojums (piem., 80/20, sarkanā un zilā tablete u.tml.) nav nekāds īpašs noslēpums, drīzāk vienkārši pieaugušajiem nav bijusi interese vai laiks iedziļināties jauniešu savstarpējā saziņā interneta tīklos – tie ir populāri un plaši lietoti simboli noteiktās sociālo tīklu grupās.
Mani arī pārsteidza, kā skolā gan nogalinātās meitenes labākā draudzene, gan slepkavas draugs runāja ar izmeklētāju – nekādas cieņas, ar lamuvārdiem, atstājot otru pusvārdā, vienkārši iziet no telpas. Kādēļ šāda komunikācija? Necieņa pret pieaugušajiem?
No vienas puses, vienmēr būs anti-socāli jaunieši, kuru uzvedība būs klaji provokatīva un pat apdraudoša arī pieaugušajiem. No otras – tā ir taisnība, ka mūsdienās cieņa pret pieaugušajiem un uzvedības prasības ir radikāli mainījušās.
Daļēji tas var būt skaidrojams ar plašākiem “demokratizācijas” procesiem sabiedrībā, kur pieaugušie nespēj atrast veidus, kā nodrošināt autoritāti un disciplīnu apstākļos, kur iepriekšējo laiku metodes un tradīcijas ir mainījušās.
6. Protams, visi visvairāk runā par 3.sēriju, kur redzam šī puiša emociju “amerikāņu kalniņus”. Vai jūs varētu pakomentēt, kādas mūsdienu jauniešu problēmas šeit tiek attēlotas? Interesē, protams, iemesli, kāpēc ir tik svarīgi, lai mēs kādam patiktu? Kādēļ šajā vecumā ir sajūta, ka jāizdomā seksuālas pieredzes stāstu, lai iederētos? Kādēļ atkal visam apakšā ir tādas dusmas, nesavaldība, naids? Tā piecelšanās kājās un vēlme dominēt, iebiedēt pieaugušo? Vai arī tam bija nozīme, ka psiholoģe bija tieši sieviete?
Šī epizode ir neticami dzīva, tādēļ skatītājam var likties pat diezgan šokējoša. Tomēr realitātē tā ir diezgan ierasta uzvedība, ar kuru savā darbā sastopas teju ikviens speciālists, kurš strādā ar sarežģītākiem pusaudžiem. Tur netiek arī atainota specifiska “slepkavas” uzvedība – vienkārši opozicionārs pusaudzis, kādi sastopami arī daudzās visparastākajās klasēs.
Šajā gadījumā tiek risinātas absolūtu klasiskas vecumposmam atbilstošas problēmas – neapmierinātība ar ārējo izskatu, vēlme uzsākt romantiskas attiecības, mobings klasē, pastiprināta interese un trauksme par seksualitāti.
Bet šajā gadījumā pusaudzis to interpretē caur sociālajos tīklos un savā klasē izplatīto incel ideoloģisko rāmi un terminiem.
Dusmas un nesavaldība ir saprotamas, jo jāņem vērā, ka šis zēns ir pazaudējis visu sev ierasto dzīvi – ģimeni, draugus, skolu, internetu – un tiek turēts ieslodzīts ar psihiski slimiem jauniešiem – ikviens no mums šādā situācijā dusmotos un zaudētu savaldību. Turklāt, viņš ir opozicionārs un attiecīgi provocē pieaugušo speciālistu – kopumā, ļoti pazīstama aina.
Epizodē ne tik reālistiska ir tieši speciālistes reakcija – ja vien viņa darbā nav pirmo dienu, tad pie šādas uzvedības viņa būtu pieradusi un tā nesagādātu tik lielu satricinājumu. Svarīgi, lai mēs kādam patiktu, ir tāpēc, ka mēs esam ārkārtīgi sabiedriskas būtnes un mēs pavadām savas dzīves cenšoties nodrošināt apstiprinājumu no apkārtējās pasaules. Seksuālās pieredzes stāsti šajā vecumā ir absolūta norma un puiši bieži tos izpušķo – līdzīgi kā makšķernieku stāstus vēlākos vecumos. Psiholoģes dzimumam noteikti ir loma – zināms, ka ar vīriešiem puiši mazāk izpauž agresiju un kopumā veido labāku sadarbību, līdzīgi kā meitenes ar sievietēm.
Noskatoties šo seriālu, rodas tāda kā vainas sajūta, jo mēs pieaugušie jau esam atbildīgi par bērniem. Uz visiem “kāpēc” gribas rast atbildes, tad nu jautāju arī jums – kādi, jūsuprāt, ir tie iemesli, kādēļ šādas slepkavības realitātē notiek? Kā jaunieša prāts var aiziet līdz tādam maksimumam? Vai mēs pieņemam, ka tāds bija motīvs jau no sākta gala – nogalināt to, kurš publiski pazemojis, vai apsveram iespēju, ka jaunietis var arī situācijas karstumā neapzināties, ko izdarīja? Vai šajā vecumā mēs atšķiram labo no ļaunā tādā līmenī, ka apzināmies, ko vispār nozīmē nogalināt otru cilvēku?
Šeit vēlētos atgādināt, ka šis tomēr ir seriāls, līdz ar to ne visā atspoguļo realitāti un daudzas detaļas ir mākslinieciskas, nevis dokumentālas. Realitātē šādas slepkavības īpaši nenotiek – situācijas, kur zēns nogalinātu meiteni ir ārkārtīgi retas, un pat Lielbritānijā tāds bijis burtiski viens gadījums.
Seriālā figurē Lielbritānijā izplatīta problēma – uzbrukumi ar nažiem pusaudžu vidū – taču tie notiek gandrīz ekskluzīvi starp puišiem un to izraisa ielu bandu kultūra.
Latvijā nepilngadīgo pastrādātās slepkavības arī ir reti, atsevišķi gadījumi – 2023. gadā tādas bija 6, no kurām 4 pastrādāja puiši, bet 2 – meitenes.
Tās ir situācijas ļoti augsta sociālā riska grupās, kas saistītas ar laupīšanām un narkotiku lietošanu – tās nekādā veidā nelīdzinās seriālā atainotajai situācijai. Līdz ar to var secināt, ka kopumā jauniešiem nav problēmu apzināties, ka nedrīkst nogalināti. Vienlaikus, vardarbība starp pusaudžiem gan ir plaši izplatīta Latvijā, un sociālie tīkli radījušas daudzas jaunas problēmas, kuru dēļ mūsdienu pusaudži piedzīvo jauna veida grūtības un vēl nepiedzīvota mēroga neapmierinātību ar dzīvi. Šie noteikti ir steidzami risināmi jautājumi.
Idealizējot un sapņojot – ko mums vecākiem, pieaugušajiem, skolotājiem vajadzētu darīt citādāk? Skaidrs, ka paaudzes atšķiras un neviens nevienu nesaprot, bet kā mums sniegt atbalstu mūsdienu jauniešiem?
Manuprāt, vislabākais veids, kā parūpēties ir jauniešiem, ir radīt atbilstošu vidi un apstākļus, kur viņiem attīstīties – tas nozīmē labu skolu, zaļu un drošu apkaimi, veselīgu ēdienu, viegli pieejamu sportu, mākslu un pulciņus, kā arī apkārt drošus, uzticamus pieaugušos, kas ir patiešām ieinteresēti viņu dzīvēs.
