Pieaugušie bērni. Novecojošie vecāki. Kā sadzīvot 0
Mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad neizbēgami nākas atzīt – mūsu vecāki noveco, viņi vairs nav (un arī nekad nebūs) tādi, kādi bija agrāk. Šī apziņa maina realitātes sajūtu un izraisa dažādas emocijas – gan skumjas, gan apjukumu un dusmas.
Taču tas, kā uztveram vecāku novecošanu, kā ar to sadzīvojam, patiesībā nav tikai stāsts par viņiem, bet lielā mērā arī par mums pašiem – mūsu patieso pieaugšanu un tuvošanos vecumam. Tieši mūsu pusmūžs, kas vairākumā gadījumu sakrīt ar vecāku mūža nogali, ir pagrieziena punkts uz mūsu novecošanu.
Par to, ka esam mirstīgi, sākam domāt pusmūžā, un vecāku novecošana vai vecvecāku nāve ļoti tieši konfrontē ar šo jautājumu.
Mēs, protams, visu dzīvi esam noteiktās, turklāt mainīgās attiecībās ar nāvi un savu gatavību tai, bet periods, kad vecāki tuvojas šai robežai, ir īpaši svarīgs. Proti, veids, kādā vecāki noveco, pieaugušajiem bērniem dod tādu kā nākotnes perspektīvu – parāda, ka mūs sagaida tas pats.
Ja vecāki spēj priecāties, atrast jēgu un būt mierā ar dzīves gājumu un pieredzēto, vienlaikus pieņemot ķermeņa novecošanu, arī mēs uz savu turpmāko dzīvi, nākotni raugāmies mierpilni. Un gluži pretēji: ja viņi izturas kā mūžīgie upuri – ir nelaimīgi, neapmierināti un vainīgos meklē apkārtējos vai pagātnē, tas, protams, mūs satrauc, ietekmē mūsu psiholoģisko stāvokli, kam ir vistiešākā saistība ar mūsu pašu novecošanu un dzīvesspēku.
Novecošana divos līmeņos
Vecāki noveco gan fiziski, gan psiholoģiski. Psihoterapeite Ginta Ratniece uzskata, ka novecošana ir dabisks un likumsakarīgs rezultāts tam, kā cilvēki dzīvojuši visu mūžu. Ja viņi bijuši aktīvi, atvērti jaunajam, arī vecumdienās ir rīcībspējīgi un var uzturēt kustībā savas smadzenes un ķermeni, jo dzīves laikā raksturīgās īpašības vecumā kļūst vēl izteiktākas.
Protams, liels izaicinājums ir straujā tehnoloģiju attīstība, kas daudzos vecākās paaudzes cilvēkos rada sajūtu, ka viņi galīgi neko nesaprot no mūsdienu komunikācijas procesa un nav piederīgi šodienas informatīvajai telpai. Tāpēc vienlaikus ar gatavību iepazīt jauno vecākiem būtu ļoti svarīgi apzināties un pieņemt arī savus ierobežojumus – sarukušās fiziskās un kognitīvās spējas – un neprasīt nedz no sevis, nedz bērniem to, ko paši vairs nevar izdarīt. Saprast, ka viņiem šajā dzīves posmā ir savi izaicinājumi, vērtības, prioritātes un attīstības uzdevumi un ka to maiņa ir vien dabiska un gudra lietu kārtība.
Turklāt nav jau tā, ka vecums rada vienus vienīgus zaudējumus.
Ir pierādīts, ka otrajā dzīves pusē tās smadzeņu daļas, kas atbild par atmiņu, koncentrēšanos, uztveres ātrumu, protams, samazinās, savukārt tās, kas atbild par lielajām kopsakarībām, gluži pretēji, attīstās. Ne jau velti mēs runājam par vecu cilvēku gara izaugsmi jeb viedumu (lūgums nejaukt ar gudrību!).
Attiecības – horizontālas un hierarhiskas vienlaikus
Kad bērns kļūst īsti pieaudzis, tā ir sarežģīta pāreja. Cik daudzi vecāki spēj atzīt, ka viņu bērni ir pieauguši, respektēt viņus kā autonomas un saprātīgas personības? It īpaši, ja viņiem nav cita dzīves piepildījuma, citu sociālo lomu un vērtību. Un cik ļoti to apzinās paši bērni? Vecāku un bērnu attiecības veidojas visu mūžu, un to, cik harmoniskas un cieņpilnas tās ir šajā īpašajā posmā, nosaka fakts, cik veiksmīga un veselīga bijusi viņu psiholoģiskā separācija – likumsakarīga un veselīga bērnu atdalīšanās no vecākiem, augšana patstāvībā.
Psiholoģiskās separācijas process sākas jau bērna vecumā un norit visu mūžu, bet tas nenozīmē attiecību pārtraukšanu vai atsvešināšanos, bet gan pāreju uz cita veida attiecībām un mijiedarbību. Lai tas notiktu, abām pusēm jāpieņem nozīmīgs izaicinājums un jāpaveic liels iekšējs darbs, jāmaina sava izturēšanās – runa ir par briedumu, piedošanu, savas dzīves sakārtošanu un atbildību. Tas vienlaikus ir gan ļoti svarīgs, gan paradoksāls process – vecākiem un bērniem jāizveido horizontālas jeb līdzvērtīgas attiecības, vienlaikus saglabājot hierarhiju.
Psihoterapeite Ginta Ratniece uzsver, ka, viņasprāt, šo hierarhiju nodrošina un uztur tieši abpusēja cieņa un atzīšana, tomēr cieņa nerodas pati no sevis. Viņa visai radikāli nostājas pret jābūt – bērniem obligāti jāciena, jāizrāda pateicība. Gluži otrādi, vecākiem šīs bērnu jūtas un attieksme jānopelna, un tikai tad tās būs dabiskas un patiesas.
Pēc psihoterapeites domām, pieaugušie bērni nav neko parādā saviem vecākiem (drīzāk ir parādā saviem bērniem).
Diemžēl visai izplatīts ir pretējs uzskats – vecāki neadekvāti sagaida un kaprīzi pieprasa bērniem parāda atdošanu, neļaujot viņiem dzīvot savu dzīvi un turot viņus it kā verdzībā. Cita situācija, ja bērni nevis pienākuma, bet gan siltu pateicības jūtu dēļ vēlas rūpēties par saviem gados vecajiem vecākiem, sniegt viņiem palīdzību.
Ja tomēr grūti…
Palīdzēt vecākiem savā ziņā ir sarežģīti. Mēs ļoti daudz ko projicējam uz citiem cilvēkiem, arī to, kas mums šķiet vērtība, ko mēs paši vēlētos saņemt. Ginta Ratniece iesaka: ja šajās attiecībās ir diskomforts, galvenais ir saprast, vai to rada aizvainojums, neapmierinātība ar savu dzīvi, jūtu izsīkums vai neizrunāti jautājumi. Jāpajautā sev, kāpēc jūtu tādu atbildību par vecāku labklājību (emocionālo, psiholoģisko, finansiālo vai cita veida).
Lielā mērā tas ir arī jautājums par robežām – mūsu un viņu spēju tās saskatīt un respektēt. Nedarīt kaut ko formāli, ķeksīša vai mīļā miera labad. Saprast, ka vecāku skatījums, realitātes izjūta un vērtības ir balstītas viņu pieredzē un pasaules redzējumā, kas var būt (un ir!) tik atšķirīgs no mūsējā. Pārgudri nemācīt un neuzspiest savu gribu un taisnību. Negaidīt, ka viņi mainīsies.
Man pašai palīdzēja kādā grāmatā lasītais – vairākumā gadījumu mūsu un novecojošo vecāku nesaskaņas un strīdus rada tas, ka mums ir grūti pieņemt un samierināties ar viņu novecošanu. Tāpēc mēs par katru cenu cenšamies viņus uzlabot un uztjūnēt, neļaujot novecot un vēloties, lai viņi aizvien ir tādi paši kā mūsu bērnībā un jaunībā – skaisti un spēcīgi. Bet tas nav mūsu uzdevums.
Mūsu uzdevums ir atrast sevī spēku, mieru un pacietību pieņemt vecākus tādus, kādi viņi ir, un to, ko ar viņiem dara laiks.
Iespēju robežās padarīt viņiem atlikušos gadus komfortablus un pozitīvus. Tik vien. Un tik daudz.
Lai cik vārgi, apjukuši, noguruši jūtas vecāki, viņi vienalga stāv aiz mums kā droša un sargājoša siena. Varbūt kā neapzināts mierinājums, ka bērnu dzīves finišs vēl nav pavisam tuvu. Ka mums vēl ir laiks un iespēja sagatavoties aiziešanai, sakārtot savas attiecības gan ar dzīvi, gan nāvi.
