Kas viņi ir – pieaugušie alkoholiķu bērni un tie, kas auguši disfukcionālās ģimenēs 2
Termins „pieaugušie alkoholiķu bērni (PAB)” sākotnēji tika izmantots kā nosaukums tām atbalsta un pašpalīdzības grupām, kas darbojās līdzīgi kā Anonīmo Alkoholiķu grupas, izmantojot Divpadsmit soļu programmu. Portālā Gestaltclub.com psihologs Vitālijs Buliga sīkāk aplūkojis šo tēmu.
PAB ir cilvēki, kas nāk no ģimenēm, kurās vismaz viens no vecākiem bija atkarīgs no alkohola. Viņiem bija jāiegūst noteiktas eksistenciālas īpašības, kas palīdz izdzīvot tādā ģimenē. Tomēr šīs pašas īpašības pilnīgi destabilizē dzīvi ārpus vecāku disfunkcionālās ģimenes.
Terminu PAB nevajadzētu nodalīt no termina PBD – pieaugušie bērni no disfunkcionālām ģimenēm. Tālāk aplūkotās problēmas var attiekties ne tikai uz cilvēkiem, kas uzauguši alkoholiķu ģimenēs, bet arī uz tiem, kas auguši disfunkcionālās ģimenēs – tādās, kurās bija visu veidu vardarbības izpausmes, perfekcionisms, reliģiskais fanātisms, vecāku emocionālā šķiršanās, aizliegums izpaust jūtas utt.
Simptomu kopums ar kopēju patoģenēzi
PAB sindroms ir sarežģītas struktūras problēmu un traucējumu rašanās, ko izraisa bērnībā radušās destruktīvas personības shēmas. Sindroms apgrūtina adekvātu un tiešu kontaktu ar faktisko realitāti un provocē psiholoģisku iestrēgšanu traumatiskajā pagātnē. Pieaugušais bērns pats to nemaz neapzinās.
Destruktīvās shēmas izraisa daudzus traucējumus kontaktā pašam ar sevi: negatīva vai dalīta Es tēla veidošanās, infantilisms un savu vajadzību ignorēšana, iestrēgšana negatīvos pārdzīvojumos.
Rodas problēmas komunikācijā: agresivitāte un neuzticēšanās, ambivalentas emocijas, destruktīvas mijiedarbības modeļi.
Jāatzīmē, ka PAB un PBD pētījumi neapstiprināja konkrētu specifisku, identisku iezīmju klātbūtni visiem, kas auguši alkoholiķu vai disfunkcionālās ģimenēs. Tāpēc nav iespējams apgalvot, ka visiem šiem bērniem ir nopietnas problēmas un personības traucējumi.
Tādēļ PBA sindroms SSK-10 klasifikatorā nav atzīmēts kā atsevišķa slimība vai personības traucējums.
Psihologu un psihoterapeitiskajā praksē tiek izmantots PBA jēdziens, lai identificētu cilvēkus no alkoholiķu (un disfunkcionālām) ģimenēm, kas pieaugušā vecumā no tā cieš.
Pacienti, kuriem tiek veikta psihoterapija veselības aprūpes iestādēs, parasti saņem psihiatrisko diagnozi “Reakcija uz smagu stresu un adaptācijas traucējumi” (F43).
PAB/PBD tipoloģija
Ir vairāki PAB/PBD veidi. Atsvešinātie
Parasti viņi neapzinās, ka pieredze tēva mājā joprojām viņus nopietni ietekmē. Viņi jūtas “atšķirīgi”, sarežģītāki un iekšēji apjukuši.
Komunicējot ar citiem, vēlas citus kontrolēt.
Viņi jūtas pārliecināti, ka apkārtējie viņus novērtē negatīvi.
Skumjie
Daudzi PAB/PBD periodiski ārstē depresiju. Viņi bieži nomaina zāles, jo tās nesniedz vēlamos uzlabojumus, un nesamazina vispārējo depresīvo nomāktību. Psihologa terapija parasti beidzas pēc pirmās vizītes, jo viņi baidās atmest savu ierasto bezpalīdzību un nomāktību. Viņu atmiņas saistās ar smagu zaudējumu pieredzi. Bērnības traumatiskās drāmas ir neaprakstāmu skumju un sāpju avots, ko nevar izdzēst ar tableti.
Aizvainotie
Daži no PAB/PBD apzinās, ka bērnībā tika ļoti smagi ievainoti. Viņi izjūt bēdas, dusmas, rūgtumu un pat naidu pret vecākiem, kuri dzēra vai bija vardarbīgi pret viņiem. Viņi jūtas ievainoti un uztver pasauli un cilvēkus caur sava aizvainojuma prizmu.
Atkarīgie
Tā ir grupa, kuri paši kļūst atkarīgi, lieto psihoaktīvas vielas. Viņi sāk lietot, jo nespēj tikt galā ar grūtībām un iekšējo sasprindzinājumu. Viņi pārnes visas ģimenes alkohola lietošanas un līdzīgas tradīcijas savā pieaugušo dzīvē.
Līdzatkarīgie
Tie ir alkoholiķu un disfunkcionālajās ģimenēs izaugušie bērni, kuri no bērnības rūpējās par radiniekiem (jo tie bija atkarīgie, slimoja u.tml.)
Pieaugot viņi uzsāk attiecības ar cilvēkiem, par kuriem jārūpējas (piemēram, ar atkarīgajiem, nopietni slimiem cilvēkiem u.t.t.).
Dzīvi kopā ar partneri, kuram nav nepieciešama aizbildnība un pilnīga sevis veltīšana, viņi uzskata par neinteresantu un garlaicīgu rutīnu.
Veiksmīgie
Viņi darbojas atbildīgos un labi apmaksātos darbos, ir profesionāli veiksmīgi. Viņi ar prieku un ļoti efektīvi strādās gan augsti atalgotu darbu, gan par „paldies”. Ar apskaužamiem panākumiem stresa apstākļos var atrisināt sarežģītas problēmas. Viņi nebaidās no sarežģītiem uzdevumiem, un, ja nepieciešams, drosmīgi uzņemas risku. Viņi ir ļoti atbildīgi. Apkārtējie cilvēki brīnās un apskauž viņu nosvērtību un iekšējo mieru, nesaprotot, cik ļoti redzamais ir pretrunā ar to, kas patiesībā notiek šajos cilvēkos.
Nepilnvērtīgie
Viņus var atpazīt pēc sevis noniecināšanas, un neprasmes komunicēt ar citiem. To ietekmējuši vairāki faktori: no bērnības iesakņojies tēls “es esmu slikts”, pozitīvas pieredzes trūkums par tuvām attiecībām ar cilvēkiem un saskarsmes pamatprasmju trūkums (komunikācija, tuvu attiecību veidošana, konfliktu vai pārpratumu risināšana).
Terapija pacientiem ar PAB/PBD sindromu
Individuālā terapija
Ietver tikšanos ar psihologu/psihoterapeitu divatā. Individuālās terapijas posmi pilnībā atbilst grupas terapijas posmiem. Ilgums no gada līdz trim gadiem.
Grupu terapija. Pirmais posms
Ir svarīgi terapijā iegūt padziļinātu izpratni par to, kā bērnības traumatiskā pieredze ietekmē mūsu pārliecību, uzvedību un veidus, kā risināt aktuālas dzīves problēmas un komunicēt ar cilvēkiem.
Ieteicamās metodes un tehnikas šajā posmā ir tās, kas ļaus izpētīt ģimenes vēsturi, saprast “senču sindromu” un vecāku ģimenes iezīmes, kas ietekmēja mūsu attīstību, kā arī to, kas esam šodien.
Grupas darba forma ļauj sajusties līdzīgiem citiem, tikt saprastiem, uzklausītiem un pieņemtiem. Grupā dalībnieki mācās īpašu līdzāspastāvēšanu, kas kalpo viņu attīstībai. Šādā grupā ir vieglāk atvērties un nākotnē tikt galā ar spēcīgām emocijām un pārdzīvojumiem, ko izraisīja atmiņas, smagā traumatiskā pieredze.
Otrais posms
Padziļināts terapeitiskais darbs, kas vērsts uz smago emocionālo pārdzīvojumu, ko izraisa atmiņas par traumatiskām situācijām, katarsi. Tas ir darbs pie dvēseles “strutojošās brūces”. Terapija veicina tās attīrīšanos un dzīšanu, lai tā vairs neietekmētu mūsu dzīvi.
Šajā posmā svarīgi meklēt jaunus un kvalitatīvus uzvedības modeļus un atrisināt problēmas, ar kurām mēs iepriekš nespējām tikt galā.
Terapijas fāzes būtība ir pārmaiņas savā tēlā reālākas un pozitīvākas savas personības uztveres virzienā – vairāk pieaugušas, neatkarīgas, kam ir lielāki resursi nekā bērnībā. Jākoncentrējas uz tām pagātnes situācijām, kas apgrūtina un padara neiespējamu faktiskā potenciāla izmantošanu.
Trešais posms
Reālu un lokālu izmaiņu dzīvē plānošana un sasniegšana. Jāsāk ar lokālām, nelielām izmaiņām, jo tas ir pareizais veids, kā pārliecināties par plānotā realitāti. Ja izmaiņas ir reālas, jūs varat virzīties uz priekšu, plānojot ko jaunu. Ja nē, vēlreiz jāpārbauda savi plāni.
Terapeita un grupas loma šajā posmā ir pavadīt un atbalstīt atsevišķu dalībnieku plānus.
Paredzams, ka stabilas personības izmaiņas gaidāmas 1,5 līdz 2 gadu laikā.
Grupas psihoterapijas ilgums parasti ilgst no 6 līdz 12 mēnešiem.
Pēc psihoterapijas…
Tūlīt pēc terapijas dalībniekiem notiek lokālas personības un dzīves izmaiņas. Parasti pēc gada vai diviem gadiem parādās signāli, kas norāda uz izmaiņām attieksmē pret pasauli, dzīvi un sevi.
Vispirms mainās sevis uztvere sociālās mijiedarbības situācijās: cilvēki jūtas pārliecinātāki par sevi, apzinās savu vērtību un savas kompetences. Tas ir saistīts ar emocionālā līdzsvara sajūtas, iekšējā miera pieaugumu. Viņi sāk arvien vairāk runāt par sevi pozitīvi un rūpīgāk izturas pret savām robežām un vajadzībām.
Svarīgākais jaunums pēc terapijas ir gatavība uzņemties atbildību par savu dzīvi. Rodas noturīga pārliecība par nākotni.
