Pieaugusi, bet ar vecākās māsas sindromu: būt perfektai, attaisnot citu cerības… 2
Kā vecākās māsas sindroms ietekmē turpmāko dzīvi? Kas ir sindroms “vecākā māsa”? Tas ir sarežģīts psiholoģisko īpašību komplekss, kas saistītas ar vecākā bērna lomu ģimenē. Interesanti, ka zēni no šī kompleksa cieš daudz mazāk. Pēc psihologu domām tas ir saistīts ar to, ka viņiem vecāki daudz retāk deleģē pienākumus rūpēties par jaunāko brāli vai māsu. Skaidro sociālais psihologs Sima Musatova.
Kā izaudzināt perfekcionistu
Ar nākamā bērna piedzimšanu mamma un tētis, un citi radinieki iedveš vecākajai māsai, ka viņai vajadzētu būt par piemēru mazulim it visā. Meitenes cenšas vecāku cerības attaisnot un tādēļ viņās izveidojas tieksme būt perfektām. Viņām ir ļoti svarīgi saņemt pieaugušo atzinību, būt labākajām visās jomās. Un ko tālāk? Pieaugušo dzīvē šīm meitenēm ir grūti: viņām vienmēr par maz, nekas nav labi, viņas bieži cieš no depresijas. Nevis dzīve, bet viena liela vilšanās! Pieradušas būt labākās vecākiem, pieaugušo dzīvē viņas, nesaņemot vajadzīgo atbalstu un atzinību no apkārtnes, ar grūtībām to pārdzīvo.
Izaug līderis, kurš neprot deleģēt
Kopā ar vēlmi būt prefektiem šajos bērnos attīstās vēlme vadīt – būt līderiem. Rūpējoties par jaunākajiem brāļiem un māsām, viņiem rodas vēlme (un dažreiz arī nepieciešamība) pieņemt svarīgus lēmumus. “Vecākajām māsām” ir svarīgi atzinību un pateicību par viņu pašaizliedzīgo līdzdalību jaunākās paaudzes audzināšanā saņemt no abiem vecākiem, un no pašiem jaunākajiem brāļiem vai māsām.
Nākotnē meitenēm ar sindromu “vecākā māsa” var būt grūtības deleģēt savus pienākumus un atbildību citiem. Līdera īpašības, kas vērstas nepareizā virzienā, izraisīs problēmas attiecībās ar ģimeni un vīriešiem. Šādi cilvēki nekaunīgi iejauksies savu tuvinieku dzīvē, cenšoties visus pamācīt un audzināt. Visu kontrolēt. Pat tad, ja tas nekādi neattiecas uz viņiem.
Nevēlēšanās veidot ģimeni
“Izspēlējušies” ar pirmdzimto, vecāki mazāk iesaistās jaunākā bērna audzināšanā. Dažreiz viņi novirza lielāko daļu atbildības vecākajiem bērniem. Jo vairāk tā tiek deleģēta, jo lielāka iespēja, ka, pieaudzis bērns kavēsies ar savas ģimenes izveidošanu. Un varbūt vispār no tās attieksies, jo jau bērnībā pietiekami izspēlējies “meitās un mātēs”.
Ir vēl viena problēma. Audzinot savus bērnus, sieviete ar sindromu “lielā māsa” bieži izmanto autoritāro komunikācijas stilu, ķeras pie manipulācijām.
Mātes ar tādu sindromu neapzināti bloķē savu bērnu personības attīstību, kad viņi kļūst pieauguši. Viņas ļoti baidās zaudēt savu nozīmību un iespēju realizēt vēlmi rūpēties par kādu.
Dēļ tādas uzvedības sievietei ir grūtības identificēt savas intereses, viņai nav savu jūtu un emociju. Viņa dzīvo ar to vajadzībām, par kuriem rūpējas (brālis, meita). Ļaunākais ir tad, kad notiek “vecākās māsas” “atdalīšanās” no saviem bērniem. Tas bieži noved sievietes pie psihosomatiskām slimībām, piemēram, cukura diabēta, aptaukošanās.
