“Visskaistākais lirikā ir sajust dzejas kailumu.” Sandra Ratniece recenzē dzejas krājumu “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušais gads pagāja daudzu jaunu dzejas krājumu zīmē, tika laists klajā arī Ingas Pizānes trešais dzejas krājums “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm”.
Mani vienmēr priecējusi jaunu dzejnieku ienākšanas latviešu dzejas ainavā, tādēļ paturu viņus redzeslokā no debijas krājuma iznākšanas brīža. Arī Ingas Pizānes daiļradei esmu līdzpārdzīvojusi kopš pirmā dzejas krājuma izdošanas “tu neesi sniegs” (2016), kurā vēl varēja just jauna autora elpu, pēc tam patīkami pārsteidza otrā grāmata “Siena, ko noslidināt” (2019, dzejniece par šo krājumu saņēma arī Ojāra Vācieša prēmiju), taču tieši ar trešo krājumu I. Pizāne ir pierādījusi, ka viņas ienākšana latviešu literatūrā nav nejaušība.
Teksta un ilustrācijas sintēze
Dzejas grāmatām, lai arī to ne vienmēr akcentē, tomēr ir būtisks arī vizuālais stāsts. Ļoti nozīmīga ir dzejnieka un mākslinieka radošā simbioze, un tas, kā mākslinieks uztver (neuztver) dzeju. Kopš otrā krājuma Ingas Pizānes krājumus ilustrē Līga Kitchen, un noteikti var teikt, ka šajā sadarbībā ir noticis grāmatas kopradīšanas brīnums. Tiešām ir bauda paņemt rokās grāmatu, kas ir laikmetīga ne vien tekstuāli, bet arī vizuāli, un vēl vairāk – precīzi, it kā vienkārši – spēlējoties ar tekstā piedāvātajām detaļām, atspoguļo pašu dzeju. Jā, un šim krājumam dzeltenās krāsas akcenti piestāv – spilgti, pamanāmi, vienlaikus trausli, gluži kā dzejoļi, kas ievietoti krājumā. Starp citu, sajust un izjust dzejnieka dzeju un radīt ilustrāciju, kas sintezē tekstu ar to, nemaz nav tik vienkārši. Šajā gadījumā sintēze ir notikusi.
Dzejas karalis ir kails
Ingas Pizānes rokrakstu var atpazīt – savas ikdienas un aktualitāšu fiksējumi, dažādu detaļu (lietu) akcentācija, gadalaiku (īpaši sniega) un ziedu poetizācija. Taču šajā krājumā dzejniece detalizācijai ir piešķīrusi citu dimensiju, piepaceļot to poētiskā līmenī un rodot tai dziļumu (kas ne vienmēr bija izdevies abos iepriekšējos). Dzejniecei ir atbilde uz manis iepriekšteikto: “Uz mana galda – rozā papīra kuģītis. Es esmu / mainījusies? / pa kuru laiku man pienāca klāt šie visi spoguļi, kas / vairs nerāda mani? Pa kuru laiku no manis aizgāja lielie un naivie sapņi, / ko veda mans mazais papīra kuģītis? / / Bet kuģi nepeld, ja tie nav jūrā. / Bet cilvēki nenāk klāt, ja esi sevī nogrimis kuģis.” (56.–57. lpp.) Radošā rokraksta dziļuma pieaugšana ir vērtība, kas gan raksturo krājumu kopumā, gan veldzē, gan garīgi uzlādē.
Šis ir visintīmākais no visiem trim Ingas Pizānes krājumiem. Un lasītāju tas uzrunā – ja esi dzejā patiess, tad arī dzejolis sasniegs lasītāju, radot mājīgas uguns sprakšķēšanas vilkmes sajūtu. Autore lasītāju atbruņo ar vienkāršību, vienlaikus sirsnību. Krājumā ir dzejoļi, kas stāsta par autores tuviniekiem; krājumā ir dzejoļi, kas izmisumā kliedz, jo arī Inga Pizāne neklusē par karu Ukrainā; krājumā ir dzejoļi, kuros ir personīgi pārdzīvojumi (“Vai kaislība vispār ir nasta? / Varbūt tie ir parasti / burbulīši, / kas atšālējas, ja laikus neizdzer.” (46. lpp.), “[..] Esat kādreiz dāvinājusi / puķes savām ilūzijām? / Izvēlējos kliedzoši sarkanu dāliju klusumu, kas / piestāvēja / visam, kas starp mums nepateikts” (7. lpp.)); krājumā arī dzejolim un rakstīšanas/radīšanas procesam autore ir piešķīrusi liriskā varoņa tēlu, bet pāri visam ir Ingas dievinātās puķes (flokši, ceriņi, narcises utt.), sniegs (“Un mūsu virzienā krīt sniegs” (25. lpp.), “Vienkārši pašūpo sniegu / Paelpo, papaijā” (26. lpp.)); dzejnieces gaišums, kas arīdzan kā mūzika kliedē ikdienas sāpes un necilvēcību (“Viss pirmais ir tik skumjš un skaists kā atvērts logs, / kur – / dzidri zilās debesīs / ir dzeltens taurenis. // Mans pirmais viss ar tevi – / ir karš, ir glāsts un miers, // un pilna sirds ar aizejošiem vilcieniem / un atnākušiem dzejoļiem to vietā?” (40. lpp.)).
Dzejas krājumā “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” dzejoļa rezumēšana (kas var būt atainots arī kā retoriskais jautājums vai tml.) ir raksturīgs poētiskais paņēmiens. Noslēdzošās dzejoļu rindas ir kā atslēga (vārdi) dzejoļa durvīm (domai). Nē, tas nav didaktisks un pārliecināts secinājums par to vai citu dzejoli, drīzāk tas ir kā spēle ar lasītāju, ar sevi, domām, izjūtām un visbeidzot ar pašu dzejoli. Lūk, viens atraktīvs piemērs: pagarš dzejolis ar nosaukumu “Kartupeļi dzejoļa desmitajā rindā” (51. lpp.), kura beigās autore šķelmīgi jautā: “Es noguru tev rakstīt/ Lasītāj, tu vēl te?”
Dzejniece šajā krājumā nebaidās atsegt vispersonīgākos pārdzīvojumus, atkailināt savu sirdi, domas un dvēseli (nebaidos lietot šos klišejiskos, mazliet salkanumu dvašošos vārdus). Visskaistākais lirikā ir sajust dzejas kailumu. Es sajutu. Vai tu, lasītāj, sajuti?
