Anda Līce: 16. marta kaislības – ļoti daudzu cilvēku apziņa ir iestrēgusi pagātnē un neļauj viņiem pieaugt 1
Rīgas Jaunā teātra izcilo monoizrādi “Vectēvs” ar Vili Daudziņu galvenajā lomā es pirms vairākiem gadiem redzēju teātrī. Kad nesen to noskatījos arī LTV, sapratu – tā ik pēc laika ir jārāda atkārtoti, jo vēsture atkārtojas.
Paradokss – jo tālāk pagātnē nogrimst kādi notikumi, jo lielāka iespēja, ka tie uznirs nākotnē. Cilvēkā snaudošās dziņas, ko miera laikā iegrožo rakstītie un nerakstītie likumi, karš vienmēr parauj vaļā.
Bet vēl lielāks paradokss – karā uzvarētāju īstenībā nav. Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka ir. Karš ar tā neaprēķināmajiem zaudējumiem cilvēku dzimumu ik reizi atmet atpakaļ attīstībā.
Ap 16. martu ik gadu notiekošās politiskās kaislības liecina – ļoti daudzu cilvēku apziņa, neskatoties uz viņu cienījamo vecumu, joprojām ir iestrēgusi pagātnē un neļauj viņiem pieaugt.
Ar šo nespēju, sava veida invaliditāti, prasmīgi manipulē visu nokrāsu politiķi.
Vieniem tautas traģiskā vēsture ir tikai maiņas nauda globālajā tirgū, citiem tā noder savu ambīciju apmierināšanai un politiskās karjeras veidošanai.
Tāpēc arī šodien fizisko vai verbālo cīņu troksnis pasaulē neapklust ne uz mirkli, kaut gan bieži nav pat saprotams, kas ar ko un par ko īsti karo.
Pirmā iepazīšanās ar vēsturi sākas ģimenē un skolā. Droši vien nevienos laikos nav bijis viegli vēsturi skaidrot tiem, kas nav bijuši nedz notikumu dalībnieki, nedz aculiecinieki.
Lai atceramies pirmos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad šķita – vajag tikai atklāt ilgi slēpto patiesību par padomju laiku un Otro pasaules karu, un viss nostāsies savās vietās.
Neiedomājāmies, ka Padomju Savienība bija tāds tautu pārkausēšanas katls, kas izmainīja daudzu cilvēku apziņu pat gēnu līmenī, un katras nākamās paaudzes izpratnes veidošanā būs jāiegulda milzīgs darbs, izmantojot gan tradicionālos mācību līdzekļus, gan arī jaunākās tehnoloģijas.
Tieši jaunās tehnoloģijas un agrāk nepieredzēts dzīves ātrums biezās grāmatas par vēsturi aizvirza aizvien tālākā plānā.
Tāpēc skolai būs nemitīgi jāmeklē jaunas uzrunas formas, kas emociju un faktu ziņā atgādinātu augstas koncentrācijas izvilkumu un atmiņā iekostos uz ilgu laiku.
Tāda teātra izrāde kā “Vectēvs” vai filma “Dvēseļu putenis” sasniedz jebkura vecuma adresātu.
Šajā ziņā līdzīga ir arī Annas Velēdas Žīgures grāmata “Mūsu tautas gaita”, kas aptver laika posmu no 1914. līdz 2018. gadam.
Notikumu dalībnieku atmiņu uzzibsnījumi līdzinās gadsimta hronikas stopkadriem. Runājot ar bērniem par vēsturi, šī grāmata varētu kļūt par vērtīgu palīgmateriālu gan vecākiem, gan skolotājiem, jo pieaugt var, tikai apzinoties.
