“Pieauga pašnāvību skaits,” Psihiatru asociācijas prezidents par kovida ietekmi uz mūsu veselību 31
Līdz ar Covid-19 ietekmi uz valsts sociālo un ekonomisko situāciju ir pasliktinājušies depresijas rādītāji un pagājušajā gadā pieaudzis pašnāvību skaits, aģentūrai LETA atzina Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube.
Pēc viņa paustā, pašnāvību rādītājs Latvijā vienmēr ir bijis augsts. Kaut arī gadu gaitā to skaits pakāpeniski samazinās, pasaules mērogā Latvija joprojām atrodas augšgalā, turklāt starp Eiropas Savienības valstīm jau gadiem Latvija atrodas trešajā, ceturtajā vietā.
“Reāli tas nozīmē ap 300 zaudētu dzīvību katru gadu un vēl daudz vairāk salauztu dzīvju tuviniekiem. Apmēram 80% no šiem gadījumiem ir saistīti ar depresiju. Izglābt kaut vai vienu cilvēku no šiem 300 būtu milzīga vērtība,” stāsta psihiatrs.
Pašreizējie pašnāvības rādītāji, pēc viņa paustā, gan ir ievērojami zemāki nekā deviņdesmito gadu sākumā, kad sev dzīvību atņēma 1000 līdz 1200 cilvēku gadā. Kā iemeslu tam Taube minēja faktu, ka patlaban sociālā atbalsta sistēma ir labāk sakārtota, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī depresijas atpazīšana notiek raitāk un ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms 30 gadiem, jo ir pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks un psihiatrijā ienāk mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
“It kā viss ir labāk, un tomēr valsts psihiatriskajā aprūpē nonāk ļoti neliela daļa to cilvēku, kuriem būtu vajadzīga palīdzība,” stāsta eksperts, papildinot, ka, saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7-8% sabiedrības, taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni 4000-5000. No tiem lielākajai daļai jau esot vidēji smaga vai smaga depresija.
Lai gan Taube pieļauj, ka kāda daļa pacientu potenciāli vēršas pēc palīdzības privātajā sektorā, tomēr šo starpību eksperts tik un tā vērtē kā nepiedodami lielu.
“Un tas notiek apstākļos, kad ārstu pieejamība ir labāka nekā jebkad agrāk, kad mēs regulāri izglītojam ģimenes ārstus, lai arī viņi spētu atpazīt depresijas simptomus, kad attīstās ambulatorie dienas centri. Ne visiem depresijas pacientiem ir vajadzīgs stacionārs, un pat ne visiem ir vajadzīgi medikamenti, taču palīdzība ir vajadzīga visiem,” norāda psihiatrs.
Skaidrojot kraso atšķirību starp depresijas prevalenci un cilvēku skaitu, kas patiesi vēršas pēc palīdzības, Taube iezīmē vairākus aspektus, tostarp nepietiekamu valsts līdzfinansējumu zāļu iegādei. Šobrīd valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā, kas, psihiatra vērtējumā nav slikti, taču nav arī īsti labi. Viņaprāt, kompensējot šos medikamentus 100% apmērā, pacientam būtu iespēja izvēlēties piemērotāko medikamentu, nevis to, kuru viņš var atļauties. Tāpat tas varētu mazināt pretestību no pacienta puses, drīzāk motivējot saņemt palīdzību.
“Ja viņam vēl par medikamentiem liek piemaksāt, pretestība tikai palielinās. Taču depresija pati no sevis nepāriet, tā būtiski ietekmē darba spējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un vidēji smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt,” atklāj Taube.
Otra būtiskā problēma, kas cilvēkiem liedz meklēt palīdzību, pēc eksperta sacītā, ir nevēlēšanās, lai “viņus uzskata par “psihiem”, kā to mēdz dēvēt”.
Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt vājums, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs atrast jebkādu fizisku saslimšanu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas sakne meklējama psihiskajā veselībā, stāsta psihiatrs. Saskaņā ar viņa pausto, īpaši tas sakāms par vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem un vareniem, sevišķi tad, ja depresija piemeklē pirmoreiz.
“Viņi jūtas kā zaudētāji, kas nespēj paveikt savu darbu, un nespēj jau arī, taču tam nav nekāda sakara ar slinkumu vai neizdarību. Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un, ja blakus nav neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek ielaista smagā formā. Rezultātā 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši,” skaidro eksperts.
Viņaprāt, līdz šim neatrisināta problēma ir arī datu uzskaite par psihiatrijas pacientiem, jo datu ievākšana šajā gadījumā biedē cilvēkus. Proti, nonākšana depresijas pacientu reģistrā nozīmē vairākus ierobežojumus, piemēram, liegumu iegūt ieroča nēsāšanas, glabāšanas atļauju vai autovadītāja apliecību. No vienas puses, tas tiek darīts sabiedrības drošības nolūkā, taču, no otras puses, ja tas attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas, eksperta ieskatā, būtu jāizvērtē, vai labi domātais nepanāk pretēju efektu un vai nebūtu vērtīgāk, ja cilvēks saņemtu nepieciešamo ārstēšanu un atgrieztos normālā dzīvē ar visām pielaidēm un atļaujām.
“Nevar izslēgt arī aizspriedumus pret psihiatriju kā tādu, un te diemžēl jāteic, ka sabiedrībā ir dzīva sāpīga vēsturiskā atmiņa par padomju laikiem, kad psihiatrija saistījās ar politiski motivētu ieslodzījumu un represīvām metodēm. Mēs neesam unikāli – līdzīgi aizspriedumi un sāpīgas atmiņas, kas krājušās jau kopš viduslaikiem, dominē visā pasaulē,” stāsta Taube, norādot, ka psihiatrija pēdējā laikā tomēr ļoti mainās, veidojas arvien vairāk ambulatoro dienas centru, kur cilvēks var saņemt dažādu speciālistu palīdzību un vakarā mierīgi doties mājās.
Pēc eksperta paustā, 60-70% depresijas gadījumu var izārstēt, kamēr pārējos gadījumos var uzlabot pacienta stāvokli, lai cilvēks labi justos un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, pat ja tas nozīmē regulāras konsultācijas ar ārstu un ilgstošu medikamentu lietošanu. Psihiatrijas nozare jūt Veselības ministrijas atbalstu, taču darāmā vēl ir daudz, atzīst Taube, norādot, ka nozare gaida attīstības plānu, kas paredzētu gan pietiekamu finansējuma apjomu un infrastruktūras attīstību, gan gudru pacientu uzskaiti un ārstu pieejamību.
“Gribētos, lai psihiatrija līdz ar citām medicīnas nozarēm neiznīkst Covid-19 ēnā un mums ik gadu nenāktos maksāt visaugstāko cenu par ārstējamu slimību,” pauž psihiatrs.
Tāpat eksperts uzsver, ka jaunajiem speciālistiem ir vajadzīgas valsts nodrošinātas rezidentūras iespējas. Sevišķi dramatiska situācija šobrīd esot bērnu psihiatrijā, kur “katastrofāli trūkst speciālistu un pārmaiņas ir vajadzīgas nekavējoties”.
Krīzes mirkļos iedzīvotāji var sazināties ar centru “Skalbes” pa tālruņiem 67 222 922, 27 722 292. Tāpat var zvanīt Pusaudžu resursu centram pa tālruni 29 164 747 vai Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunim 116 111. Akūtos gadījumos jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam pa tālruni 113.
