Pieaug spiediens ebreju īpašumu restitūcijas lietā 10
Ceturtdien Saeimas deputāti lems, vai nodot izskatīšanai Budžeta un nodokļu komisijai likumprojektu “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu”. Tas paredz Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei izmaksāt 40 miljonus eiro kompensāciju par Latvijas valsts pārņemtajiem ebreju organizācijām piederošajiem īpašumiem, kuru īpašnieki un mantinieki tika iznīcināti holokausta laikā.
Pagājušajā Saeimas plenārsēdē deputāti nenobalsoja par likumprojekta iekļaušanu sēdes darba kārtībā, jo pieci ZZS deputāti balsojumā atturējās, bet vairāki tajā nepiedalījās.
Lai šāds likums tiktu pieņemts, ir ieinteresēts arī ASV Valsts departamenta īpašais sūtnis holokausta jautājumos Tomass Jazdgerdi, kurš šonedēļ uz divām dienām bija ieradies Rīgā un viesojās Saeimas namā, lai pārrunātu aktualitātes ebreju īpašumu restitūcijas procesa virzībā. Viņš tikās ar vairāku politisko partiju pārstāvjiem, kā arī ar Ārlietu ministrijas vēstnieku – plānošanas grupas vadītāju Andri Razānu, kurš ir Latvijas delegācijas vadītājs Starptautiskajā holokausta piemiņas aliansē.
Īpašais sūtnis holokausta jautājumos tikās gan ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieku Dmitriju Krupņikovu, gan arī ar likumprojekta virzītājas partijas “Attīstībai/Par” līdzpriekšsēdētāju un Saeimas frakcijas vadītāju Danielu Pavļutu, arī ar Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieku Ojāru Kalniņu (“Jaunā Vienotība”) un citām personām.
Krupņikovs pastāstīja, ka īpašais sūtnis aicinājis ievērot Terezinas deklarāciju, kuru Latvijas valdība parakstīja 2009. gadā un kuru kopumā ir parakstījušas 47 valstis.
Deklarācija fokusējas uz holokaustu pārdzīvojušo labklājības nodrošināšanu, nekustamā īpašuma restitūciju, nolaupīto mākslas priekšmetu atgriešanu, arhīvu materiāliem, holokausta piemiņu, izglītību un pētniecību. “Es uzsvēru, ka Latvijā ir zems antisemītisma līmenis. Ņemot vērā Eiropas organizāciju aptaujas, par šo jautājumu esmu runājis ne reizi vien starptautiskajās konferencēs,” sacīja Krupņikovs. Savukārt Pavļuts norādīja, ka sūtnis, paužot ASV nostāju restitūcijas jautājumā, lūdzis Latviju nākt pretī ASV Valsts departamenta uzstājīgajam aicinājumam atrisināt ebreju īpašuma restitūciju. “Tika pieminēts arī likums, kas prasa taisnīgumu un kompensācijas tiem holokaustā izdzīvojušajiem, kuri tās nav saņēmuši. Šo likumu lielā vienprātībā atbalstīja gan republikāņi, gan demokrāti,” sacīja Pavļuts.
Savukārt deputāts Kalniņš pastāstīja, ka kopā ar īpašo sūtni Saeimā bija ieradušies arī ASV ebreju organizāciju, kā arī Latvijas un Igaunijas ebreju asociācijas pārstāvji. Tieši Ojāra Kalniņa vadībā, kurš 12. Saeimā vadīja Ārlietu komisiju, tika izdiskutēti un parlamentā pieņemti likumi par piecu īpašumu atdošanu ebreju draudžu un kopienu padomei, kā arī viens likums par apgrūtinājuma noņemšanu, kas liedza 99 gadus pārdot ebreju draudžu un kopienu namu Rīgā, Skolas ielā 6.
Toreiz Kalniņš bija pārliecināts, ka šo īpašumu atdošana ir pielikusi punktu restitūcijas jautājumam uz visiem laikiem.
Bet tagad, kad partija “Attīstībai/Par” nākusi klajā ar priekšlikumu turpināt šī jautājuma apspriešanu, Kalniņš ir to desmit deputātu skaitā, kuri parakstījuši pieminētās partijas izstrādātā likumprojekta iesniegšanu izskatīšanai Saeimas sēdē. Kalniņš, skaidrojot savas nostājas maiņu, sacīja, ka tas jau nenozīmējot, ka likums tiks pieņemts, taču tā būšot laba iespēja izvērtēt šo jautājumu citā Saeimas sastāvā.
Ne tikai par ebrejiem
“Attīstībai/Par” jau iepriekš bija panākusi, ka valdību veidojošo frakciju sadarbības līgumā piecu jautājumu vidū, par kuriem būs tiesības balsot atšķirīgi, ir arī holokaustā zudušo Latvijas ebreju kopienu īpašuma tiesību restitūcija un kompensācija.
Ceturtdien, kad notiks balsojums par likumprojekta nodošanu Saeimas atbildīgajai komisijai, ZZS balsis būs izšķirošās. Saeimas deputāts un Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Arnis Krauze sacīja, ka partijas viedoklis neesot mainījies: “Mēs vēlamies, lai likumprojekts būtu godīgs pret visām kopienām un organizācijām. Arī Latvijas čigāni (romi) cieta no genocīda, arī mazpulkiem nav atdots to vēsturiskais īpašums, Sarkanais Krusts nav dabūjis atpakaļ visu savu īpašumu, krājaizdevu sabiedrībām, lauksaimniecības organizācijām būtu ko pieprasīt… Mēs neesam pret likumprojektu, bet šis jautājums ir jāskata daudz plašāk,” uzskata Krauze.
Arī ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Uldis Augulis skaidroja, ka balsojums, visticamāk, būšot negatīvs, jo, veicot frakcijas deputātu aptauju, noskaidrots, ka 90% esot pret šādu likumu.
Pirms iepriekš pieminēto sešu likumprojektu pieņemšanas – 2016. gada maijā – tika izveidots Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes restitūcijas fonds, kas paredzēts saņemto ēku apsaimniekošanai. Krupņikovs neslēpa, ka ar apsaimniekošanu nav veicies – atgūto ēku Ludzas ielā esot vieglāk nojaukt, nevis atjaunot, ēka Abrenes ielā jau desmit gadus stāvot tukša, arī īpašums Jūrmalā neesot apsaimniekots.
Fondam ir sava padome un valde. D. Krupņikovs ieņem trīs amatus – viņš ir gan Ebreju kopienu padomes priekšsēdētāja, Rietumu bankas baņķiera Arkādija Suharenko vietnieks, gan arī fonda padomes un valdes loceklis. Zinot, ka fonds ir ebreju draudžu un kopienu padomes nodibinājums un padome no tā nedrīkst gūt materiālus labumus, nav saprotams, kā atbildīgā persona, kura vienlaikus sēž uz trim krēsliem, to spēs nodrošināt.
Ne Krupņikovs, ne arī likumprojekta virzītājas partijas līderis Pavļuts tur nesaskata problēmas, jo likumprojekts esot izstrādāts tā, lai nerastos šaubas, ka piešķirtā kompensācija – četri miljoni eiro gadā – tiek tērēta mērķiem, kam tā paredzēta. Fondam piešķirtie valsts budžeta līdzekļi tikšot glabāti Valsts kasē. Piešķirto naudu drīkstēšot izmantot tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kuri saistīti ar reliģiju, kultūru, izglītību, zinātni, veselības aprūpi, vēsturi, sportu, labdarību, Latvijas ebreju kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanu un saglabāšanu, ebreju kopienas un fonda īpašumu apsaimniekošanu, sociālās un materiālās palīdzības sniegšanu tiem Latvijas teritorijā holokaustā cietušajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, kā arī vēl citiem humāniem mērķiem.
Fonda izdevumu likumības un atbilstības auditu ne retāk kā reizi gadā kontrolēšot Finanšu ministrijas uzaicināts zvērināts revidents vai zvērinātu revidentu komercsabiedrība.
Turklāt Finanšu ministrijai ir jānorīko savs pārstāvis fondā. Finanšu ministrs var pieprasīt fondam atmaksāt valsts budžetā tam izmaksāto naudu, ja, izvērtējot fonda gada pārskatu, ministrija konstatē, ka nauda tērēta neatbilstoši mērķim. Ar šo likumu atlīdzinājums ebreju kopienai esot galīgs, tā apmērs nav maināms, un līdz ar to tiek izbeigtas jebkādas citas prasījuma tiesības par Latvijas ebreju kopienai atsavināto nekustamo īpašumu.
Negrasās risināt ebreju savstarpējās problēmas
Krupņikovs sacīja, ka fondā strādāšot sešas personas no padomes sastāvā esošajām ebreju organizācijām un pieci ārvalstu ebreju organizāciju pārstāvji, galvenokārt no ASV.
Taču ne fondam, ne arī draudžu un kopienu padomei nav sadarbības ar rabīnu Menahemu Barkahanu, kurš ir Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs un daudz laba darījis Latvijas valsts labā. Rabīns sacīja, ka neesot pret šo likumprojektu, bet viņu neapmierina tas, ka deputāti sarunājas tikai ar vienu ebreju kopienas grupu, kura ir lielākā, bet nepārstāv visu kopienu. “Saeimai tomēr vajadzētu painteresēties, ka bez Suharenko pārstāvētās padomes ir arī citi ebreji, kas pretendē uz daļu no īpašumu restitūcijas. Nevar paņemt tikai vienu grupu un pateikt, ka tā ir svarīgāka un bagātāka un tā zinās, ko darīt ar piešķirto kompensāciju,” norādīja rabīns.
Kaut gan Krupņikovs uzskata, ka “Šamir” ir daļa no ebreju kopienas un arī šī organizācija varēšot fondā iesniegt savus projektus, tomēr Barkahans tam netic, jo par to liecinot kaut vai fakts, ka neviens pārstāvis no “Šamir” nav uzaicināts darboties fondā. Rabīns ir sagatavojis vēstuli visiem Saeimas deputātiem, lai pievērstu uzmanību, ka bez Suharenko vadītās ebreju draudžu un kopienu padomes pastāv vēl citas ebreju organizācijas.
Pavļuts sacīja, ka deputāti negrasās risināt “ebreju savstarpējās problēmas”, ar tām viņiem pašiem jātiek galā.
Ja deputāti nobalsos par likumprojekta nodošanu Saeimas atbildīgajai komisijai, Ministru prezidentam būs jāveido darba grupa, kas pārbaudīs iesniegto īpašumu sarakstu un to kadastrālo vērtību un sniegs atzinumu Saeimas komisijai. Valdības vadītājs ir izvairīgs un uz “Latvijas Avīzes” jautājumu par savu nostāju restitūcijas jautājumā nav atbildējis.
Likumprojektā pievienotajā īpašumu sarakstā ir iekļauti 247 īpašumi, kuru kadastrālā vērtība ir 48 miljoni eiro. Nekur gan nav minēts, kurā gadā ir noteikta šī kadastrālā vērtība. Visvairāk šo īpašumu ir Rīgā, Daugavpilī un Liepājā.
Pirms vairākiem gadiem Tieslietu ministrijā izveidotā darba grupa, kuru vadīja Mārtiņš Lazdovskis, analizējot Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes iesniegto restitūcijas procesā atgūstamo īpašumu sarakstu, kurā bija iekļauti 275 objekti, secināja, ka lielākā daļa no tiem piederēja nevis ebreju organizācijām, bet privātpersonām.
Kopš neatkarības atjaunošanas bez iepriekš pieminētajiem sešiem īpašumiem uz dažādu ebreju kopienu un reliģisko organizāciju vārda Latvijā kopumā ir nostiprināti 36 nekustamie īpašumi.
Čepāne: Bija visas iespējas pieprasīt jau agrāk
Ilma Čepāne, ilggadējā Saeimas deputāte un bijusī Juridiskās komisijas vadītāja: “Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika pieņemta virkne likumu, kas bijušajiem zemes un namīpašumu īpašniekiem, galvenokārt fiziskām personām (neatkarīgi no viņu pilsonības), paredzēja atjaunot īpašuma tiesības. Tika noteikti pieteikšanās termiņi, kas vairākkārt tika pagarināti. Dažādām biedrībām un nodibinājumiem, kuru pirms okupācijas Latvijā bija ļoti daudz, īpašuma tiesības tika atjaunotas tikai atsevišķos gadījumos, ja likumā noteiktā kārtībā tiesa varēja konstatēt tiesību pārmantošanas faktu.
Īpašs likums regulēja reliģisko organizāciju īpašuma tiesību atjaunošanu, pieteikšanās termiņi tika noteikti vairāku gadu garumā. Līdz ar to ebreju reliģiskajām organizācijām bija visas iespējas pieprasīt īpašuma tiesību atjaunošanu uz tām savulaik piederošiem īpašumiem. Kā jau minēju, sabiedriskajām organizācijām tādas tiesības lielākoties netika dotas. Kā liecina prakse, okupācijas režīmi arī daudzas latviešu, kā arī krievu ģimenes iznīcināja pilnībā, šīm ģimenēm piederošie īpašumi pārgāja valsts vai pašvaldību īpašumā.”
