Pie ziemeļu kaimiņiem dabā: kuras takas un skatu torņus ir droši apmeklēt Igaunijā? 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varbūt šis nav pats labākais laiks ceļošanai uz Igauniju, taču arī pie mūsu ziemeļu kaimiņiem netrūkst dabas taku, skatu torņu un citu apskates objektu, kurus, ievērojot pandēmijas laika ierobežojumus, mierīgi iespējams aplūkot no ārpuses.
Tā kā pēdējās dienās saslimstība ar Covid-19 Igaunijā pat ir pārsniegusi augstos Latvijas rādītājus, ceļojums jāplāno laikus, jo arī mūsu kaimiņzemē ir ieviesti stingrāki ierobežojumi, kas ceļotājiem jāņem vērā.
Septiņdesmit divu stundu laikā pirms ieceļošanas jāaizpilda Igaunijas Ārlietu ministrijas mājas lapā atrodamā ieceļotāju anketa, norādot kontaktinformāciju un ziņas par valsti, no kuras ierodas.
Šobrīd prātīgi ceļot tikai vakcinētajiem vai vīrusu pārslimojušajiem, jo pārējiem bez Covid-19 sertifikāta noteikts ievērot desmit dienu pašizolāciju.
Garās distances pārgājieni
Nesēdēt mājās, bet izkustēties dabā, svaigā gaisā jo īpaši svarīgi ir tieši tagad, sākoties tumšajam laikam, kad arī epidemioloģiskā situācija valstī velk uz depresiju.
Ja vasarā izmēģināts kāds Mežtakas posms Latvijā, to tagad var turpināt Igaunijā, sākot no dienvidiem – Hānjas augstienes, kur atrodas Baltijā augstākais paugurs Lielais Munameģis (317,4 m v. j. l.).
Mežtaka Igaunijā ir sadalīta piecdesmit aptuveni 20 kilometru garos posmos, kurus atkarībā no grūtības pakāpes var izvēlēties vienas vai vairāku dienu pārgājienam.
Viens no skaistākajiem posmiem ved no Verskas gar Peipusa ezera krastu uz ziemeļiem un tālāk līdz jūras krastam (Somu līcim), kur gaida unikālais dolomīta stāvkrasts. Šajā lietainajā rudenī tur novērojami daudzi vērā ņemami ūdenskritumi, tostarp Vallastē (30,5 m) – pats augstākais Baltijā.
Dabas dziedinošo spēku pārpārēm būs iespējams izbaudīt, arī ejot cauri Lāhemā nacionālajam parkam. Igaunijas mežos ir iekārtotas vairāk nekā simt jaukas atpūtas vietas, dažviet ar pavardu maltītes gatavošanai uz ugunskura, sausajām tualetēm un pat atkritumu tvertnēm.
Mežtakai noslēdzoties Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, var pāriet uz Jūrtakas maršrutu, kas uz dienvidiem gar jūru aizvedīs atpakaļ uz Latviju, un tās kopgarums Igaunijas teritorijā ir 620 kilometri, iekļaujot arī Kihnu, Sāremā, Muhu, Hījumā, Vormsi un Osmusāres salu.
Piekrastes pārgājienu taka no Tallinas ostas līdz Heinastei/Iklai sadalīta 15–25 km garos posmos, kurus var izstaigāt kā atsevišķus maršrutus. Interesantākie skati pavērsies netālu no Tallinas, ejot Nevas virzienā (dolomīta klintis, ūdenskritumi), Pērnavas līča piekrastes zvejniekciemos un Matsalu dabas parkā (starp Virtsu un Rohukilas ostu).
No putna lidojuma
Kā vadmotīvu Igaunijas apceļošanai var izvēlēties arī skatu torņu apmeklēšanu, lai paraudzītos uz dabas ainavām no putna lidojuma augstumiem, turklāt igauņu arhitekti ir parūpējušies par torņu savdabīgo dizainu, piemēram, skatu tornis “Pesapuu” Reugē (Veru apriņķī) atgādina koku ar diviem putnu būriem – skatu platformām, no kurām augšējā atrodas 27 metru augstumā.
Tas izskatās aizraujoši arī naktī, kad dažādās krāsās tiek izgaismoti torņa stumbri, “putnu būri” un pašā augšā uzstādītā “zelta ola”.
Viesojoties Otepes apkaimē, noteikti vērts apmeklēt Harimegi plakankalni (211 m v. j. l.), kur trīs kilometru attālumā no Kēriku Sangastes virzienā atrodas Harimē skatu tornis (platforma 24 m augstumā).
No tā paveras plaša ainava uz Otepes augstieni un pāri Mazās Emajegi upes ielejai uz Karulas kalnu. Harimegi saukts arī par Lēnarda vai Leonarda kalnu. No 1816. līdz 1819. gadam ģeodēziskos apsekojumus šeit veicis starptautiski atzītais astronoms un mērnieks Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve (1793–1864).
Vēl varu ieteikt uzkāpt Meremes kalnā uzbūvētajā skatu tornī, kas meklējams pēc nosaukuma “Meremäe vaatetorn”. Paša torņa augstums gan ir samērā neliels (tikai 18 m), taču skatu platforma izvietota 234,5 metru augstumā virs jūras līmeņa, no kuras iespējams pārredzēt gan Setu zemi, gan Pleskavas ezeru.
Lai nerastos pārpratumi, kur tas atrodas, paskaidrošu, ka vienotā ūdenssistēmā tradicionāli tomēr izšķir trīs atsevišķas ūdenstilpes: Peipusu (2613 km²) ziemeļdaļā, Pleskavas ezeru (709 km²) dienviddaļā un abus ezerus savienojošo Lemmijervu (236 km²). Šaurākā vieta starp šiem ezeriem pie Mehikormas ir vien 1,8 km plata.
Valgerannas tornis atrodas cilvēku mazskarta baltsmilšu liedaga ieskauts. No autostāvvietas līdz tornim var nokļūt pa skaistu promenādi, tas gan ir tikai nepilnus desmit metrus augsts, taču izceļas ar savu neparasto konstrukciju un lielisko skatu uz Pērnavas līci.
Savukārt Valgeso skatu tornis meklējams Valgeso purvā, kas ir starp 21 Dienvidigaunijas vietu, kas atzīmēta ar “National Geographic” dzelteno logu – tātad ir atklāšanas vērta vieta. Te skatam pavērsies pirmatnīgs senais mežs un priežu audze, ko tautā dēvē par Barona priedulāju.
Netālu no Igaunijas un Latvijas robežas celtais Paganamas skatu tornis (24 m) gleznainajā apvidū ļaus ieraudzīt septiņus ezerus, no kuriem trīs veido dabisku abu valstu robežu, ko sauc arī par Robežgravu (Latvijā – Peļļu gravu). Torņa tuvumā ir atpūtas vieta, kā arī brīvdabas estrāde.
Plašajā ainavā iespējams pārredzēt daļu Alūksnes un Apes novada teritorijas. Netālu izstaigājama Peļļu dabas taka, kura vijas gar ezeriem, divreiz šķērsodama robežu un aizvezdama uz kaimiņvalsts Pagānu jeb Velna zemi. Arī Igaunijas pusē meklējamas vairākas pastaigu takas, tikai ne gar ezeriem.
Karulas nacionālais parks
Ne pārāk tālu no Latvijas robežas Igaunijas dienvidos (uz Valgas un Veru apriņķa robežas) var apmeklēt Karulas nacionālo parku, kurā 70% teritorijas klāti ar dabiskām ledus laikmetam līdzīgām meža biezokņa ainavām un veido lielāko mežu masīvu dienvidaustrumu Igaunijā. Tur saglabājušās arī gadsimtu vecas saimniecības ēkas.
Starp mežiem, laukiem un pļavām atrodami nelieli purviņi un desmitiem ezeru. Savukārt pārējā nacionālā parka daļā vērojamas cilvēku darbības ietekmē veidojušās kultūrvēsturiskās ainavas un vietējie iedzīvotāji runā īpašā veru dialektā.
Karulas nacionālais parks ir mājvieta daudziem retiem putniem un dzīvniekiem, tostarp melnajam stārķim, mazajam un klinšu ērglim un dubļu vardei. Arī te meklējams skatu tornis. Blakus Ehvijervam – lielākajam reģiona ezeram – atrodas nacionālā parka apmeklētāju centrs, no kura sākas gan četrus kilometrus garā mācību taka, gan Karulas garā pārgājienu taka un vairākas velotakas.
Pandēmijas laika jaunumi
Neskatoties uz tūrismam sarežģīto laiku, pēdējos gados igauņi ir domājuši arī par nozares attīstību, radot jaunus apskates objektus. Starp tiem ir Hījumā atvērtais Piedzīvojumu centrs “Tuuletorn”, kas piedāvā doties aizraujošā ceļojumā salas kultūras vēsturē.
Tas sākas Hījumā zemūdens pasaulē un beidzas ar vēja zvanu uzstādīšanu uz terases un ceļa zīmēm, kas mudina apmeklētājus pašiem atklāt Hījumā. Centrā atrodas arī Baltijā augstākā iekštelpu kāpšanas siena.
Pēc apjomīgas restaurācijas atklāts 14. gadsimtā celtais Padises klosteris (iekšzemē netālu no Jūrtakas maršruta) – vienīgais pilnībā saglabājies cisterciešu klosteris Ziemeļeiropā.
Klostera celtniecība ar pārtraukumiem ilgusi vairāk nekā divsimt gadus. Klostera teritorijā Harju-Risti baznīcā saglabājies oriģinālais (14. gs.), Igaunijā vecākais baznīcas zvans un retais Golgātas ceļš Sv. Nikolaja baznīcā.
Interesanti, ka klosteri 1310. gadā dibinājuši mūki, kas ar Dānijas karaļa Erika VI atļauju pārcēlušies uz šejieni no Daugavgrīvas klostera, kuru pēc ugunsgrēka pārdeva Livonijas ordenim.
15. gadsimtā klosterim piederējuši ievērojami zemes īpašumi Igaunijā un Somijas dienvidos, taču, sākoties Livonijas karam, 1558. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers ieņēma Padises klosteri un to likvidēja.
Vēlākos karos īpašums gāja no rokas rokā, līdz 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs klostera kompleksu piešķīra Rīgas birģermeistaram Tomasam fon Rammam, kura dzimtas īpašumā tas atradās līdz pat 1919. gadam.
Pērn Rakverē starp Vallimegi kalna nogāzēm gandrīz septiņu hektāru platībā pabeigts iespaidīgs brīvdabas centrs, izveidojot centrālo skatuves zonu ar 4200 sēdvietām un foruma skatuvi 800 vietām.
Tradicionāli Rakveres Vallimegi bijusi leģendāra vieta, kur mīlnieki bieži novietojuši savas automašīnas, lai apbrīnotu gleznaino apkārtni. Nu vakara krēslā no skatu platformas tiek izgaismota sirds.
Ceļojot pāri robežām, arī uz Igauniju, ieteicams no Latvijas Ārlietu ministrijas mājas lapas lejupielādēt lietotni “Ceļo droši!”, kurā atrodamā informācija par pasaules valstīm arvien tiek papildināta ar aktuālajām izmaiņām strauji mainīgās epidemioloģiskās situācijas dēļ.
