Pie visa vienmēr vainīgs siers. Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas notika senos laikos, kad latvieši dzīvoja jautri un laimīgi, kad vēl nebij jāstāv pie belorusu robežām ar izstieptu roku, lūdzoties Batjkam griķus un sāli. Ka kaut kas nav labi, aptvēru, redzot pavecu kundzi ar pārmetošām platām stirnas acīm raugoties un sakot – fui, jaunais cilvēk, kā jums tā gadījies!
Iepriekš, dodoties mājupceļā, biju iekāpis trolejbusā Centrāltirgus pieturvietā, apsēdies iecienītā vietā pie loga, paņēmis no somas preses izdevumu un sācis pārlapot jaunumus. Jau pirms manī vērās divi lieli kā apakštases sirmmāmiņas redzokļi, vajadzēja kļūt tramīgam, ka pasažieri, ieņemdami blakussēdētāja vietu, cits pēc cita salecas kā dzelti un mudīgi lavās pēc iespējas prom – tādā attālumā, kā Putins pieņem savus viesus par galdabiedriem. Taču lasīdams to īpaši ļaunā neņēmu.
Un tagad tā sirmgalve pārsteidzošā ātrumā viņas cienījamam vecumam uzsprāgst kājās! Pirms trolejs uzbrauca uz tilta, uz mani atskatījās priekšā sēdošais briļļainais kungs, un pirmklasnieki ejā, lūrēdami caur pieri, pamazām virzījās uz durvju pusi. Likās, gaiss sabiezē…
Ak, beidzot nāca apskaidrība par bīstamo līdzvesto kravu! Aizrāvu somai slēdzi, bet bija par vēlu.
Jiftīgs smacenieks neapturami plūda cauri somas auduma brezentam, radot iespaidu, ka nesamā īpašnieks ir šomēnes nemazgājies, nosmulējies melns kā kačegars sušķis vai patiltes bomzis labā švunkā. Pat trakāk! Ap mani izstaroja un vulkānizvirdumā gāzās laukā aroms, ka gaisa ošņātāji mierīgi varēja nospriest, ka vedu sev līdzi bezbiļetnieku Kluča kungu, vēl siltu Lielo Brūno!
Nosarcis kā vēzis, sastindzis vēroju, kā nervozākie pasažieri, spiezdami ciet degunus, klaudzina pie kabīnes lodziņa, lai izlaiž laukā, un pārbaudot, vai troleja vadītājs nav paģībis un tvanā nosmacis bez individuālajiem aizsardzības līdzekļiem pret gāzu uzbrukumu. Vakuumizētā salona atmosfēras noslēgtībā galapunktu sasniedzu vienatnē.
Par pikanto “Latvijas” markas sieru jāsaka – smird pēc vella, bet garšo dievīgi. Toreiz Piena paviljona pārdevēja man bija iesvērusi sevišķi varena aromāta spēka lādiņa siera gabalu pārāk vaļīgā fasējumā, ka naturālais produkts jaudāja gāzt no kātiem desmitiem braucēju.
Tagad saprātīgi cilvēki saož kodīgu dvaku un cenšas turēties šāviena tālienē no Krievijas kā spitālīgas, baciļus izplatošas, nelabi smakojošas valsts. Idejas, kas pārņēmušas mums svešo zemi aiz austrumu robežām, ir latviešiem svešas un šķiet nenormālas. Krievijas prezidents ir nojūdzies, nav sen dabūjis pa zobiem, un no Putina sagaidīt mieru ir bezcerīgi kā izslaukt pienu no āža, izspiest olu no gaiļa.
Taču nule latviešu ēdamistabās kā sprādziens nogranda ziņa, ka “Cesvaines piena” uzņēmums pārdēvēs savus vidēji gadā saražotos 500 tonnu Krievijas siera rituļus par Tilzītes sieru, “Tilsiter”, lai ar nosaukuma maiņu palīdzētu Ukrainai. Izbīlī ap savu asi savērpās maisāmās mentes, sajūtoties neveikli, knašāk sāka rotēt siermeistaru lāpstiņas, mulsumā sacirtās grieznes un naži. Uzmanības pilni sarosījās ierauga fermenti, par notiekošo saniknojās pienskābās baktērijas un “penicillium” grupas pelējumsēnītes. Neizpratnē viens otru uzlūkoja karaliskais rokfors ar bulgāru brinzu.
Vēl vairāk glemē nobāluši saskatījās brālēni kamambērs un brī. Kaut ko iebilst mēģināja pat vietējais jāņusiers, kuram – viena alga! – ka tikai ķimenes nav aizmirsuši sabērt!
Latviešiem siers varbūt nav pamatēdiens kā Alpu kalnu ganiem šveiciešu fondjū vai frančiem, kuri mirst no vēlēšanās sagaidīt desertā sieru un vīnogas un par kuriem žēlojies Francijas prezidents de Golls – kā pārvaldīt valsti, kurā ir 365 siera šķirņu! Taču tautieši ir diezgan dūšīgi siera ēdāji, un ka siers ir Krievijas, ir tikpat neapgāžami, kā vistiņas žāvē Ķekavā, nēģus velk Carnikavā un desas līkumus apkūpina Krakovā.
Sieru sējēji saka – Krievijas siers nav tas pats, kas Tilzītes! Līdzība ir tiktāl, ka sieriem ir vidēja acojuma caurumi, taču pārējā procesā, kā no dzesēta piena – ieraudzējot, recinot, paskābinot, maisot, separējot, griežot un ievīstot apaļīgā vai kantainā formā – taisa siera mākslas darbus un meistarstiķus, abi neštimmē ne pēc receptūras, ne tekstūras. Piemēram, “krievs” ir drupačaināks, kamēr “tilzītieša” šķēles ir taisnas kā žilete.
“Tilsiter” siera recepte radīta XIX gs. vidū Prūsijā, kamēr “Krievijas” sieru, kurš gan atsities radagabalā no Tilzītes, izstrādājuši Ugļičas siera rūpnīcā pirms gadiem septiņdesmit. “Degustējot” sierniecības speciālisti noraida – diez vai derēs cesvainiešu izvēlētais erzacnosaukums. Diez vai vienmēr pie visa ir vainīgs siers.
