Māris Zanders: Pie visa vainīgi ir eksperti 64
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pērnā gada 20. oktobrī, komentējot stingrāku ierobežojumu ieviešanu, premjers sacīja: “Situācija, kā izskatījās 11. oktobrī, izrādās, ka nedēļu vēlāk tomēr ir drūmāka, nekā eksperti paredzēja un varēja tajā laikā saskatīt.” Tātad eksperti “nogulēja”, un epidemioloģiskā situācija pasliktinājās.
Šī gada 8. februārī, komentējot ierobežojumu mīkstināšanu un/vai atcelšanu, valdības vadītājs atzīmēja, ka epidemiologu prognozes izrādījās “absolūti neprecīzas”, “dati bija kļūdaini” (dažos medijos premjera teiktā atreferējumā pat tiek lietots apzīmējums “katastrofāli nepareizas”).
Tātad eksperti pārāk, kā saka, sabiezinājuši krāsas.
Tālākais teksts nebūs par Ņikitu Trojanski, jo – jā, jā, sauciet mani par stagnātu! – manuprāt, trīsdesmit gadus nesasniegušiem pētniekiem vispār vajadzētu īpaši piesardzīgi vērtēt savu zināšanu un pieredzes apjomu, kā arī paškritiski novērtēt, vai publicitāte nav kļuvusi glaimojoša. Protams, “ceļu jaunajiem!”, bet…
Mani šajā situācijā interesē cits aspekts. Ja mēs pieņemam, ka ekspertu viedoklis mums būs vajadzīgs arī turpmāk un arī ar pandēmiju nesaistītos jautājumos, kādus secinājumus mēs varam izdarīt par pētnieku un informatīvās vides attiecībām?
Vēl ne tik sen diskusijas par datu un secinājumu kvalitāti akadēmiskajās aprindās, cik saprotu, galvenokārt virmoja par publikāciju formātu. T. s. recenzētie izdevumi (lēnāki, finansiāli nedraudzīgāki lasītājiem, varbūt aroganti) versus t. s. nerecenzētie (“preprint”).
Debates bija pamatotas arī Covid-19 kontekstā – sabiedrība vēlējās informāciju, pētnieki centās strādāt maksimāli ātri, un bija (vismaz manā paziņu lokā) ieteikumi pārāk uz nerecenzētajām publikācijām nepaļauties.
Ir pagājuši divi gadi, un kāda analīze (“PLOS Biology”, 1. 02. 2022.) liecina, ka šajā ziņā rezultāti ir labāki, nekā cerēts. Proti, analizējot 184 pētījumu tekstus, secināts, ka pēc recenzēšanas izmaiņas bijušas nepieciešamas tikai apmēram 17–18% koronavīrusam veltīto pētījumu tekstos.
Manā interpretācijā – es vienkāršošu – tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai pētījuma tekstu ir recenzējuši citi eksperti vai nav, teksta formulēšana un uzrakstīšana prasa zināmu laiku un pārdomāšanu. Tā ir viena situācija. Un pavisam cita situācija ir, kad ekspertam tiek prasīts “viedoklis” intervijas formā un/vai tiek paģērēts sagatavot viedokli dažu dienu laikā.
Citiem vārdiem sakot, pētniekiem gan Latvijā, gan citur pasaulē vairumā gadījumu nav ne vainas (paturot prātā, ka kļūdīties var vienmēr un arī izcilākie) – problēma ir laika nogrieznī, kādā mēs sagaidām ekspertu vērtējumu.
Viegli pamanīt, ka arī diskusijās par Covid-19 pretējās puses vienlīdz dedzīgi atsaucas uz ekspertu viedokļiem, norādot, ka, lūk, “doktors”, “profesors”, “starptautiski atzīta autoritāte” utt. ir izteicis tādu vai citādu viedokli.
Labi, ja mēs vēlamies viedokli, tad tā der, bet kopumā – tā zinātne nefunkcionē!
Minēšu kādu citu ar veselību saistītu tēmu, kuras būtiskumu, šķiet, neapšaubīs neviens – vai un kādus ļaundabīgos audzējus izraisa bioloģiskie kancerogēni (vīrusi, baktērijas u. c.)?
Neviens pētnieks, kurš ir pie pilna prāta, neapgalvos, ka izpēti, lai atbildētu uz šādiem jautājumiem, var veikt mēneša vai pat pusgada, gada laikā.
Šī gada janvārī japāņu pētnieku grupa resursā “bioRxiv” publicēja papildinātus datus par tēmu, cik ilgi dažādi SARS-CoV-2 varianti saglabājas uz virsmām.
Atcerieties stresu par šo tēmu vismaz pandēmijas pirmajā gadā?
Būtiski ir tas, ka es nekur tekstā neredzēju secinājumu, ka, ja omikrona daļiņas uz virsmām saglabājas vēl ilgāk, tad visu veidu dezinfekcija jāveic vēl naskāk. Šāda secinājuma arī nevarēja būt, jo pētnieki nepētīja to, cik bīstamas ir saglabājušās daļiņas, viņi pētīja daļiņu noturīgumu vidē, tas nav viens un tas pats!
Rezumēju. Nav runa par par Krišjāni Kariņu vai Trojanski – ja tas kādam palīdz, izvingriniet fantāziju dažādu apzīmējumu izvēlē. Tāpat es saprotu nepacietību attiecībā uz ierobežojumiem – arī par to nav vērts strīdēties.
Runa ir par to, ka pacietība toties ir nepieciešama, uzdodot jautājumu pētniekam. Ja mēs zinātnieku uztveram kā “mediju figūru”, tad nekas labs tur nesanāks.
