Anda Līce: ES kā “kontinentāla mēroga kompromiss”, kuru daudzi ilgojas izjaukt 1
Lielbritānijas referendums ir pamatīgi sapurinājis Eiropas Savienību. Nemierīgi grozās arī Latvija. Izbrīna tas, ka no politiķu retorikas pēkšņi ir pazudis viens no galvenajiem referenduma iemesliem – bēgļu plūdi. Kas gan pirms pāris gadiem būtu domājis, ka pasaule ir tik neapdrošināta? Vēsturnieks Tonijs Džads grāmatā “Pārvērtēšana” par ES saka: “Eiropas Savienība ir veidojums, kas lielā mērā nejauši tapis, Rietumeiropas politiķiem gadu desmitiem meklējot ceļus, kā stiprināt un veicināt viņu nacionālās un teritoriālās intereses. Arī tādēļ ar ES ir tik sarežģīti: tā ir kontinentāla mēroga kompromiss, kas panākts simtiem komiteju pārrunu rezultātā.” Kaut nedaudz ielūkojoties Eiropas gana asiņainajā vēsturē, ir jādomā par atslēgas vārdiem “kontinentāla mēroga kompromiss”, kura rezultātā Eiropā ir bijis iespējams tik ilgstošs miers. Diemžēl mūsu traģiski īsās atmiņas dēļ tas jau ir piemirsies.
Šodien neskaitāmi ES pilsoņi (arī Latvijā) ilgojas pēc šī kompromisa izjaukšanas, it kā būtu noguruši no miera. Tikai pasakās visi dzīvo ilgi un laimīgi, vienmēr ir bijis un būs, ka gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ daudzi ar kaut ko ir neapmierināti. Pasaule ir plusu un mīnusu lauks, bija laiks, kad mēs ilgojāmies pēc Eiropas vērtībām, tagad daudz ko atmetam. Nu jau desmit gadus kopā ar citām Eiropas valstīm esam ēduši pie viena galda, protams, ik pa brīdim ieskatoties kaimiņu šķīvjos un brīnoties, kāpēc vieniem ir mazāk, citiem vairāk. Mēs diemžēl nebijām pietiekami pieredzējuši un prasīgi pret galda klājējiem un joprojām esam nolaidīgi pret saviem pienākumiem. Tomēr vienu gan nevar noliegt – Latvijā ir ienācis gana daudz Eiropas naudas, kur tā palikusi, tas jau ir cits jautājums. Starp citu, tiem, kuri joprojām apgalvo, ka mēs vieni paši būtu uzcēluši savu valsti, gribas atgādināt: pirms iestāšanās ES mēs taču veselus 15 gadus to varējām darīt. Kāpēc nesanāca?
Ir jūtams, ka patlaban visos līmeņos Eiropā valda diezgan liela neziņa, ko vieni maskē ar bravūru un prieku par uzvaru referendumā, citi – ar vaimanām par kārtējo pasaules galu. Iespējams, it kā pēkšņais, tomēr jau pietiekami ilgi briedušais satricinājums būs sākums patiesai atjaunotnei vai kādam jaunam valstu salikumam, kur lieti noderēs iepriekšējā panākumu un kļūdu pieredze. Nekur mēs neliksimies, par kļūdām būs jāmaksā vienmēr, bet pagaidām katrs drīkst priecāties vai skumt pēc sava prāta. Ir sākusies vasara ar siena un zemeņu smaržu, dunduriem, gaišām dienām un naktīm, un to neviens referendums nespēj mainīt.
