Zēns ar ierobežojumiem 0
MAKSIMILIĀNS POLS DIARMIDS “MAKSS” AIRONSS (dz. 1985)
NODARBOŠANĀS: aktieris.
SPILGTĀKĀS LOMAS: “Dorians Grejs”, “Sarkangalvīte”, “Klejotāja”, “Baltā karaliene”, “Vivaldi”, “Sieviete zeltā”, “Dumpinieku klubs”, “Velnišķā raža”.
“Es neparko nekāptu uz skatuves, ja mani uzskatītu “par to aktierīti, Džeremija Aironsa dēlu”. Es vēlos visu sasniegt sūrā darbā, pamazām kļūt par profesionāli un priecāties par savām uzvarām,” sacījis Makss. “Vai jūs varat iedomāties, kā man būtu jāizturas, ja es būtu ticis pie lomas tēva nopelnu dēļ? Tā būtu milzīga atbildība. Ja es pieļautu kļūdu, būtu nodarīts kaitējums ne tikai manai karjerai, bet arī tēva reputācijai, un to es nekad nepakļaušu tādam riskam.” Lai arī viņa vecāki viņam iedvesa, ka nevajag sacerēties uz tādu veiksmi, kāda piemeklēja viņus, Maksa aktiera ceļš līdz šim tomēr izdevies itin veiksmīgs.
Makss uzauga ģimenes muižā Oksfordšīrā un Londonā. Viņu nosūtīja uz valsts skolu–internātu, kur – kas to būtu domājis! – viņu nežēlīgi izsmējuši par viņa matu griezumu–bļodiņu un savdabīgajām dzeltenajām brillēm, bez kurām viņš nevarēja lasīt. Visādi citādi viņš raksturo savu bērnību kā visnotaļ rāmu un mierīgu. Viens no vecākiem – parasti mamma – vienmēr centās palikt mājās, kamēr otrs atradās izbraukumos.
Kad Maksam bija astoņi gadi, māte nejauši atklāja, ka viņam ir grūtības uztvert drukātu tekstu. Viņš mācījās vietējā skolā, un māte bija ieradusies uz lasīšanas nodarbību. Bērniem bija jālasa kāds grāmatas fragments. Kad pienāca Maksa kārta, viņš uz vietas sagudroja pats savu stāstu. Tad Šineida sapratusi, ka dēlam ir problēma, tāpēc nekavējoties aizveda viņu pie logopēda, kur noteica diagnozi – disleksija. Maksu pārcēla uz citu skolu, kur mācījās tieši tādi bērni. Varbūt tādēļ viņa pirmā loma bija koks. Taču viņa lēmumā kļūt par aktieri disleksija nekļuva par šķērsli, lai gan neapšaubāmi radīja gluži noteiktas problēmas.
Patiesībā, viņaprāt, tieši disleksija bija noteicošā attiecībā uz viņa karjeras ceļa izvēli. Reiz pie viņa pienācis aktiermākslas pasniedzējs un pajautājis, vai viņam viss kārtībā, un viņš atbildēja, ka viss esot lieliski un viņam patīkot darīt to, ar ko viņš nodarbojas. Makss cīnījās ar savu disleksiju un piedalījās skolas uzvedumos. Viņam bija milzīgas grūtības uzkāpt uz skatuves un pat tikai nolasīt scenārija tekstu. Tajā laikā teksti vispār bija viņa lielākā fobija. Tagad viņš iemācījies pilnvērtīgi apgūt darba materiālu.
Stājoties teātra skolā, bija jāaizpilda speciāla anketa, un Maksam jautāja, vai viņam esot kādas novirzes. Viņš pārvaicājis: vai disleksija ir novirze? Viņam atbildēja, ka faktiski tas ir ierobežojums. 16 gadu vecumā viņš, neticis galā ar scenāriju lasīšanu, saprata, ka viņam jāgatavojas vairāk nekā citiem, jāzina no galvas ne tikai savas replikas, bet arī citu personāžu teksti. Pirms noklausīšanās viņš palūdza scenāriju jau laikus, paskaidrojot, ka nevar lasīt no lapas, bet patiesībā iemācījās no galvas ne tikai savas replikas, bet arī citu personāžu tekstus.
Pusaudža gados Makss gan vēl negrasījās kļūt par aktieri. Tolaik viņš aizrāvās ar dziedāšanu un ģitāras spēli, izmēģinot sevi kā komponists un repa izpildītājs. Viņš pat piepelnījās kā dīdžejs viesībās. Tomēr skolu viņš tā arī nepabeidza – 18 gadu vecumā viņu izslēdza par… smēķēšanu, alkohola lietošanu un aizraušanos ar meitenēm. Tad viņš devās uz Nepālu, kur pusgadu kā brīvprātīgais strādāja ar ielas bērniem. Atgriezies Londonā, Makss iestājās Gildhollas mūzikas un teātra skolā, kuru veiksmīgi absolvēja 2008. gadā.
Maksa teātris
Kad Maksam apritēja 19. gadskārta, viņa vecāki piedalījās viņa pirmajā kinoprovē – filmā “Teātris”. Tiesa, Maksam piedāvāja tikai otrā plāna lomu, taču šis kinoindustrijas darbs viņam deva iespēju filmēties kopā ar virkni slavenu Holivudas aktieru. Un tieši pēc šīs lomas Makss arī pieņēmis savu galējo lēmumu saistīt dzīvi ar aktiermākslu, tāpēc iestājās teātra skolā. Vecāki saprata, ka dēla lēmums ir negrozāms, tāpēc viņiem nekas cits neatlika, kā viņu atbalstīt.
Kad viņš reiz devies uz kādu kino provi, direktore, paraudzījusies uz viņu, skarbi sacīja: “Nedomā, ka tu esi īpašs sava slavenā tēva dēļ. Ja tu izgāzīsies, es tev tūlīt to pateikšu.” Makss atzinis, ka ne reizi vien saskāries ar tamlīdzīgu attieksmi sava slavenā tēva dēļ, tomēr viņš ar cieņu izturoties pret tamlīdzīgu tiešumu, jo vēlas iet savu ceļu šajā profesijā un sasniegt pats savas veiksmes un neveiksmes. “Tiklīdz tu padomāsi par sevi, cik tu esi foršs un karsts, uzskati, ka tev ir beigas.” To viņam iedvesuši vecāki, un tādēļ arī viņš tāpat kā tēvs nepārcēlās uz Losandželosu un reti redzams saviesīgās ballītēs. Makss netiecas kļūt par kārtējo jauniešu elku. Viņš sacījis, ka viņam vajadzīga karjera, kas ilgs 60 gadus, nevis sešus. Pret Holivudu viņš joprojām izturas piesardzīgi, ar zināmu ironiju.
Paralēli mācībām Makss filmējās kino un iesaistījās modes biznesā. Fotogrāfs Mario Testino ieraudzīja izskatīgo puisi izejam no video veikala kopā ar savu draudzeni. Makss bija pārsteigts, kad piepeši piestājis melns džips, no kura izkāpis vīrietis, kurš viņam stādījās priekšā kā slavens modes fotogrāfs un sniedzis savu vizītkarti ar aicinājumu sazināties. Pēc dažām dienām viņš piezvanīja fotogrāfam, un tā sākās viņu sadarbība. Jau pirmajā modes zīmola “Burberry” reklāmas fotosesijā viņš fotografējās kopā ar pasaulslaveno supermodeli Keitu Mosu.
Līdztekus filmēšanai kino jaunais aktieris kāpa arī uz skatuves. Vēlāk viņš iesaistījās arī dažos televīzijas projektos. Bet pilnvērtīgi kā kino aktieris Makss sevi pieteica 2009. gadā, iegūstot lomu filmā “Dorians Grejs”. 2011. gadā Makss kā bagātnieks Henrijs jau debitēja Holivudā – fantastikas filmā “Sarkangalvīte”. Tad sekoja loma filmā “Klejotāja”. “Man nekad nekļūt par tādu kā Roberts Patinsons,” par spīti filmas popularitātei, viņš paškritiski sacīja. “Filma uzņemta tādā pašā garā kā “Krēsla”, un arī šai grāmatai ir milzu pielūdzēju armija. Bet es pat nesapņoju par to, lai salīdzinātu sevi ar Roberta popularitāti. Un es nespētu tikt galā ar tādu slavas mērogu.”
Viņa vecāki, abi būdami aktieri, neiejaucas dēla dzīvē, lai gan tēvs gan reizēm dodot viņam kādu padomu, taču galvenokārt tas attiecas uz to, ko nāktos sagaidīt no Losandželosas, bet ne to, kā spēlēt kino. “Par aktiera meistarību mēs ar tēvu runājam kopš manas bērnības. Es neslēpju, ka dažus trikus esmu iemācījies no viņa. Viņš vēl joprojām dod man padomus, kā tikt pie lomas, bet es nekad neesmu kinoindustrijā licis lietā tēva vārdu.”
Visvairāk Maksu sajūsminājusi tēva loma filmā “Lolita”. Vēl viņu arvien aizkustina filma “Denijs – pasaules čempions”, kas iznāca 1989. gadā. Viņa tēvs tajā atveido atraitni, kurš cenšas uzaudzināt savu dēlu, kura lomu izpildīja Samuels, Maksa septiņus gadus vecākais brālis. Maksam tobrīd bija divi gadiņi, taču filmu viņš skatījies ļoti bieži – tā likusi viņam raudāt.
Kādā intervijā Maksam pajautāja, vai viņš gribētu nospēlēt kopā ar savu tēvu un ar ko tas, viņaprāt, beigtos. Viņš atbildēja, ka no tā nekas labs nesanāktu un viņš ir pārliecināts, ka tēvs domājot tieši tāpat. Viņam esot sarežģīts raksturs, par visu esot savs viedoklis – sākot ar geju laulībām un beidzot ar zvaigžņu seksuālajiem skandāliem un vardarbību. “Kad jums ir vecāki, kas jau sasnieguši to, ko vēlies sasniegt tu, lai arī cik lepni viņi par tevi būtu, viņi nekad nebūs pārsteigti, jo paši jau to sasnieguši. Vienīgais cilvēks, kuru varu dziļi pārsteigt, esmu es pats. Man tas jāizdara vispirms pašam sev. Tādēļ… pie velna pasauli!”
