Pie velna Holivudu un visu pasauli! Neatkarīgo Aironsu uzvaras gājiens 0
Aktiera Džeremija Aironsa vārds joprojām izraisa cieņu. Iespējams, tādēļ, ka viņš ir anglis līdz kaulu smadzenēm, kā pats sevi raksturojis, bet, iespējams, arī tādēļ, ka, radot ilūziju, ka izpatīk pasaules kinoindustrijas likumiem, patiesībā viņš allaž pamanījies spēlēt pēc saviem noteikumiem. Tagad viņa “stafeti” apņēmīgi pārņēmis viņa dēls – Maksimiliāns Aironss, tomēr arī Džeremijs turpina darbu kino, – jau šomēnes uz ekrāniem nonāks kārtējā “Taisnīgo līgas” filma, kurā piedalās Aironss seniors.
Ar čigāna dvēseli
DŽEREMIJS DŽONS AIRONSS (dz. 1948)
NODARBOŠANĀS: aktieris, režisors, producents.
KARJERAS SASNIEGUMI: filmējies vairāk nekā 80 filmās (zīmīgākās lomas: “Veiksmes atgriešanās”, “Svāna mīlestība”, “Misija”, “Kafka”, “Franču leitnanta draudzene”, “Nezūdošais skaistums”, “M. Butterfly”, “Lolita”, “Cilvēks dzelzs maskā”, “Kallasa uz mūžiem”, “Vārdi”).
Džeremijs Aironss piedzima nelielā angļu ciemā Kouzā, kas kopš senatnes pazīstams kā Zosu sala. Bērnībā viņš lasīja angļu aktieru biogrāfijas un apbrīnoja viņu klejotāju dzīvesveidu. “Vienmēr gribēju kļūt čigāns. Man patika brīvais gars, ar kādu piesātināts klaiņojošais teātris un čigānu tabors. Man gribējās nevis spēlēt, bet vienkārši dzīvot aktiera dzīvi. Lūk, arī nācās kļūt par vienu no viņiem.” Tā par savu izvēli kļūt par aktieri sacījis Džeremijs. Vēl viņam allaž piemitusi kāda dīvainība – viņš nevarēja sakarīgi nodarboties ar ikdienas lietām, ja neiztēlojās, kā viņš izskatās no malas. “Varbūt tieši tādēļ kļuvu par aktieri. Velns parāvis, es apskaužu tos cilvēkus, kuri vienkārši iet pa ielu un ne par ko nedomā!”
Vienubrīd bērnībā viņa sapnis bija kļūt par veterinārārstu. Kad Džeremijam bija septiņi gadi, izšķīrās viņa vecāki un viņu nosūtīja uz slēgta tipa pansionātu ar stingriem audzināšanas noteikumiem. Šajā vietā viņš sāka rūpēties par dzīvniekiem, kas bieži iekļuva skolas teritorijā, un sāka sapņot par veterinārārsta profesiju. Tomēr šim sapnim nebija lemts piepildīties. Pēc skolas beigšanas viņš apņēmīgi iesniedza dokumentus veterinārajā koledžā, taču ar iestājeksāmeniem netika galā. Tad viņš sāka meklēt sev jaunu aizraušanos.
Drīz Džeremiju pieņēma darbā par palīgstrādnieku Kenterberijas teātrī, kur sākumā viņa galvenais pienākums bija mazgāt grīdas. Tomēr pēc kāda laika viņam sāka piedāvāt arī epizodiskas lomas uz skatuves. Šajā periodā Džeremijs nopietni ieinteresējās par dramatisko mākslu. Vēlēdamies attīstīt savu talantu, viņš nolēma pārcelties uz Bristoli, kur divus gadus mācījās aktieru kursos un turpat arī uzstājās uz vietējā teātra skatuves. Džeremijs, protams, sapņoja par šekspīriskiem varoņiem, taču viņam piedāvāja galvenokārt tikai nejaušu garāmgājēju un mēmu sulaiņu lomas. Īsteni šekspīrisku drāmu viņam, iespējams, izdevās nospēlēt tikai aizkulisēs, proti, tas bija romāns ar vietējā teātra aktrisi Džūliju Hollemu, kuru jau tikai dažas nedēļas pēc iepazīšanās viņš aicināja pie altāra. Taču kaisle ātri vien noplaka, un jau pēc nepilna gada abi devās katrs uz savu pusi.
Šizofrēnijas brīnums
1971. gadā Džeremijs pārcēlās uz Londonu. Tur viņš sāka spēlēt Vestendā un iesaistījās nelielos televīzijas projektos. Lai izdzīvotu galvaspilsētā, puisis piepelnījās, strādājot dažādus gadījuma darbus – uzstājās uz ielas, strādāja par mājkalpotāju un dārznieku. Dārzkopība vēlāk kļuva par vienu no viņa iemīļotākajiem vaļaspriekiem.
Lai arī Džeremijs pats uzskata, ka viņš dejo kā pīle, šajā periodā viņam piedāvāja nelielas lomas dažādos mūziklos. Katrā ziņā viņš lieliski atbilda operetes mīļākā ampluā. Džeremijam piedāvāja lomas arī daži provinciālie teātri, taču viņš gribēja iekarot Londonu un sapņoja par lielo kino.
Kad viņš jau bija samierinājies ar mazām lomām un uz īpašu veiksmi vairs pat necerēja, piepeši viss pavērsās citādi. Vispirms Deivids Bovijs piedāvāja viņam Jāņa Kristītāja lomu rokmūziklā “Evaņģēlijs”, kas kļuva par hitu, jau drīz ar viņu parakstīja līgumu viens no Londonas Vestendas teātriem, un Džeremiju uzaicināja arī uz televīziju. 1981. gadā viņš ieguva vienu no galvenajām lomām televīzijas seriālā “Atgriešanās Braidshedā”, kas izpelnījās lielu popularitāti.
Kritiķi uzteica viņa darbu šajā projektā, jo īpaši novērtējot viņa horeogrāfa Mihaila Fokina tēlojumu filmā “Ņižinskis”. Taču tas viss vēl tikai bija prelūdija viņa patiesajam uznācienam uz kinoekrāna. Īstenu starptautisku popularitāti viņam atnesa bagātā mīlnieka Čārlza loma “Franču leitnanta draudzenē”. Tobrīd viņam bija 32 gadi. Pēc šīs lomas viņš iemantoja “intelektuālā donžuāna” tēlu, aiz kura ārējās atturības maskējas neprātīgs mīlnieks. To uzturēja un nostiprināja arī Džeremija turpmākās lomas, pateicoties kurām viņš izpelnījās dziļu raksturlomu atveidotāja ampluā, kurš nebaidās uz ekrāna pārtapt visneviennozīmīgākajos personāžos.
Pēc “Franču leitnanta draudzenes” viņa tālrunis vairs nepārstāja zvanīt. Amerikāņu producenti apbēra aktieri ar vispievilcīgākajiem piedāvājumiem. Viņam pat piedāvāja kļūt par kārtējo Džeimsu Bondu, taču Džeremijs lika saprast, ka netiecas pēc skaļi zvaigžņotām lomām, bet gan vēlas strādāt ar talantīgiem režisoriem un sarežģītu materiālu. “Mani nesaista heroiski personāži. Man patīk dīvainas personības. Tās izzināt ir daudz aizraujošāk,” viņš sacīja. Savulaik gan Džeremijam radās vēlme pārcelties uz Kaliforniju, lai būtu tuvāk pasaules kinoindustrijas epicentram, tomēr viņš palicis īstens patriots un iemīļoto Albionu pamet tikai uz filmēšanās laiku. Reiz saistībā ar Ameriku viņš izteicās, ka nevēlas dzīvot lielveikalā. Savulaik Holivudas kritiķi viņu nodēvēja par “šizofrēnijas brīnumu”. Lai gan, iespējams, viņa gadījumā tas pielīdzināms komplimentam, jo visi viņa freidiski-šekspīrisko kaislību pārņemtie personāži šķiet vienlaikus gan pievilcīgi, gan netikumīgi.
1991. gadā par lomu filmā “Veiksmes atgriešanās” viņš saņēma savas pirmās prestižās kinobalvas – “Zelta globusu” un arī Oskaru. Kopš tā brīža viņš jau pilntiesīgi bija uzņemts planētas vistalantīgāko aktieru pulciņā. “Aironss meistarīgi spēlē uz niansēm, daudznozīmīgiem noklusējumiem, negaidītām pārejām no vienaldzības un apātijas līdz emocionāliem sprādzieniem, gandrīz neirotiskām lēkmēm,” rakstīja kinokritiķi. “Pati viņa āriene – asie vaigukauli un zods, degošās acis – nevar būt labāk piemērota tam, lai radītu skarbas pašdisciplīnas, tāpat kā kaisles, kas plosās aiz šīs maskas, iespaidu.”
Kopā būšanas māksla
1978. gadā Džeremijs apprecējās ar īru teātra un kino aktrisi Šineidu Kjūsaku, un abi joprojām ir kopā. Ilgās kopā būšanas noslēpumu viņš raksturojis tā: “Jā, tās ir ilgas laulības. Un dažas dienas, kas tajā aizvadītas, bija ļoti laimīgas. Mūsu ilgajai kopdzīvei nekādu noslēpumu nav, vienkārši vajag izvirzīt noteikumu – nodzīvot kopā ne visu dzīvi, bet katru konkrētu dienu. Noturēties vienu dienu – lūk, kas svarīgi. Tā, kā ir, kad jāatmet smēķēšana: vajag noturēties bez cigaretes dienu, tad vēl vienu un tad vēl…”
Tiesa, Džeremijs itin bieži nonācis dzeltenās preses uzmanības centrā. Savu kopdzīvi ar sievu viņš allaž dēvējis par atklātām laulībām un atzinies žurnālistiem, ka nenoniecina romānus ar citām sievietēm. Būtisks nosacījums vien tikai tas, ka viņām jābūt daudz jaunākām par viņu. 1992. gadā viņš kopā ar sievu filmējās filmā “Pie ūdens”. Tāpat abi redzami Bertoluči “Nezūdošajā skaistumā”. Savas sievas talantu Džeremijs vērtē ļoti augstu un reiz pat izteicies, ka salīdzinājumā ar Šineidu viņš paliekot ēnā. “Līdzās viņai es jūtos kā diletants. Man liekas, mans darbs nav pat salīdzināms ar viņas teatrālajiem panākumiem.”
Džeremijam un Šineidai ir divi dēli – Semjuels un Maksimiliāns. Vecākais pievērsies fotomākslai, savukārt jaunākais, par spīti vecāku atrunāšanas centieniem, tomēr nolēma sekot viņu pēdās un doties pa aktiermākslas dzelkšņaino ceļu. Kādā intervijā uz žurnālista jautājumu, kādu galveno padomu Džeremijs dotu saviem dēliem, viņš atbildēja – iemācīties kļūt laimīgiem. Savukārt uz jautājumu, vai viņš pats to ir iemācījies, viņš atbildēja apstiprinoši. “Esmu iemācījies saprast, ka ne jau nauda padara tevi laimīgāku, bet attiecības ar cilvēkiem, iespēja sevi pārbaudīt un izturēt šo pārbaudījumu. Dzīve ir ļoti īsa, bet, ja to dzīvot ar pilnu jaudu, tajā vari būt ļoti laimīgs cilvēks.”
