– Jūs Straujumas vietā būtu atcēlis pašreizējo KNAB priekšnieku? 11
– Jā.
– Bet vai jums būtu ko likt vietā?
– Likums paredz konkrētu procedūru. Es gan uzskatu, ka vadītājs tik svarīgai iestādei ir aktīvi jāmeklē, nevis tikai jāgaida, kas pieteiksies konkursā.
– Cerams, ka Drošības policijas priekšnieku jūs konkursā nemeklēsiet…
– Nē, protams, tur ir citāda kārtība. Bet konkursa nav arī, piemēram, uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja amatu. Latvijas Bankas prezidents kopā ar finanšu ministru izvēlas kandidātu, kuru virza apstiprināšanai Saeimā. Tur ir zināma loģika, jo šādā amatā nevar būt iesācējs. Ir jābūt gan zināšanām, gan statusam, jo, ja cilvēks stāsta par banku stāvokli valstī, ir jābūt ļoti augstam ticamības momentam. Parasti šādi cilvēki nav bez darba, viņi ir jāuzrunā un jāpierunā, lai viņi piekristu to darīt. Ir gandrīz neiespējami, ka viņi pieteiksies atklātā konkursā.
– Vēl viens jautājums – par valdības komunikāciju ar sabiedrību. Premjere un ministri bieži uzstājas televīzijā, daudz runā. Bet jautājums – cik ir iemācījušies klausīties? Es neesmu dzirdējis, ka kāda amatpersona būtu atsaukusies uz kādu avīzes rakstu, piekritusi vai apstrīdējusi to. Vēl vairāk – pat atbildēt uz deputātu jautājumiem parlamentā izvairās, sūta rakstiskas atbildes. Bet, piemēram, Lielbritānijā premjers šādu iespēju nekad nelaistu garām.
– Latvijā lielā mērā ir notikusi parlamentāro tradīciju degradācija – tas attiecas gan uz pieminētajiem deputātu jautājumiem un pieprasījumiem, gan uz parlamentāro izmeklēšanu. Jautājumi un pieprasījumi valdībai ir klasiski parlamentārās kontroles instrumenti, bet Latvijā tā padarīta par tādu kā deputātu komunikāciju ar ierēdņiem. Deputāti uzdod jautājumus, ierēdņi sagatavo atbildes, ministri tās paraksta un nosūta uz Saeimu. Koalīcijas līgumos parasti arī ierakstīts, ka koalīcijas partijas nedrīkst atbalstīt pieprasījumus, tas skaitās gandrīz kā neuzticības izteikšana. Arī paši jautājumu–atbilžu pasākumi izskatās diezgan smieklīgi – parasti uz tiem ierodas vien daži opozīcijas deputāti, atbildīgais ministrs, sēdes vadītājs, protokolētājs. Salīdzinājumam – britu parlamentā šādās reizēs klāt ir visi deputāti, ir asas diskusijas, un premjeram to laikā ir jābūt gatavam atbildēt uz jebkuru jautājumu. Pie mums gan bieži tiek uzdoti diezgan tehniski jautājumi, kamēr Lielbritānijā diskusija ir par politiskiem jautājumiem. Taču par to būtu jārunā kontekstā ar valdības darba organizāciju. Kā pie mums notiek valdības sēdes? Arī tā ir ierēdņu saruna ar premjeru. Ministru līdzdalība sarunā ir ļoti reta, viņi sēdes laikā nodarbojas ar ko citu – paraksta dokumentus, atbild uz e-pastiem un tamlīdzīgi. Darba kārtībā ir ļoti daudz tehnisku jautājumu, tā ir ļoti sīkumaina – līdz pat simt jautājumiem, arī tādiem, kuri nebūtu jārisina Ministru kabineta līmenī, bet iestādes līmenī. Piemēram, visi struktūrfondus regulējošie dokumenti tiek noformēti kā Ministru kabineta noteikumi. Bet tās jau drīzāk ir kā instrukcijas, tam nav ārējā normatīvā akta pazīmes. Tas ir klasisks veids kā “nokaut” politiķu dienaskārtību, novirzīt no būtiskiem jautājumiem.
