V. Krustiņš: – Piemēram, vai jūs dosiet miljoniem eiro Laikmetīgās mākslas muzejam? 11
– Laikmetīgās mākslas muzeju ir paredzēts celt par struktūrfondu līdzekļiem, un šajā ziņā tas ir izcils projekts.
M. Antonevičs: – Bet ir kaut kas tāds, par ko jūs jau tagad varētu teikt – tam gan nevajag tērēt…
– Es domāju, ka mēs esam ļoti pārspīlējuši ar izdevumiem Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības padomē. Faktiski nauda ir izmantota, lai palielinātu ierēdņu algas un pieņemtu jaunus darbiniekus. Ap simts miljonu eiro – tas ir kaut kas ārprātīgs, es to nespēju izskaidrot.
V. Krustiņš: – Ja jūs būtu valdības vadītājs, ko jūs ņemtu par padomniekiem? Sociologs Aigars Freimanis nesen vienā intervijā izteicās un, manuprāt, pareizi, ka padomnieki ir tie, kas “rullē premjeru”…
– Pēdējos gados mums ir pamatīgi mainījusies Ministru prezidenta biroja funkcija. Agrāk, piemēram, Andrim Šķēlem vai Einaram Repšem biroja darbinieki tiešām bija padomdevēji, kas palīdzēja Ministru prezidentam vadīt valdību. Pašlaik birojs ir vairāk tāds kā premjera tehniskais atbalsta dienests, kas palīdz sagatavot runas un prezentācijas, saskaņo darba grafiku un tamlīdzīgas organizatoriskas funkcijas. Straujumas birojā faktiski ir tikai viens “Vienotības” politiķis – Ints Dālderis. Pārējie ar partiju nav saistīti. Manuprāt, tas ir aplami, jo Ministru prezidents ir politisks amats un viņam jāveido politika.
– Bet kas īsti ir jūsu pieminētais Dālderis? Kāda politiski ir viņa loma?
– Cik zinu, viņš atbild par struktūrfondu jautājumiem. Lai gan man, protams, vairāk interesētu nevis kas koordinē struktūrfondus, jo tie ir tikai instruments, bet kas koordinē politiku.
– Bet kas tad vēl “rullē” valdību?
– Mana atbilde – to nedara politiķi. Noteicošā loma jau kādu laiku ir ierēdniecībai.
M. Antonevičs: – Politiķi jau paši nāk no ierēdniecības. Paskatieties pašreizējās valdības ministrus – Straujuma, Rinkēvičs, Melbārde, Matīss – visi ir bijušie ierēdņi.
– Es pats četrus gadus esmu bijis ierēdnis. Protams, šai pieredzei ir daudz priekšrocību, bet ir arī trūkumi, jo rodas sajūta, ka nav vērts pārlieku censties – tāpat nekas nemainīsies. Reizēm politikā ir vajadzīgs neliels “trakums”, un ir vērts pamēģināt ielauzties arī pa durvīm, kas parasti ir aizvērtas. Varbūt citiem nav izdevies tās atvērt, bet mums izdosies.
