Juris Lorencs: Izrādās, visā Rietumeiropā tieši vāciski runājošajās zemēs ir viszemākā potēšanās aktivitāte pret Covid-19. Kāpēc? 72
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobrī tika publicēta karte, kas raksturoja Covid-19 potēšanās aktivitāti dažādos Latvijas pagastos. Tas, kas uzreiz iekrita acīs – Latgale, kuras iedzīvotāji, salīdzinot ar pārējo Latviju, pret potēšanos bija visai rezervēti.
Taču manu uzmanību drīzāk piesaistīja Kurzeme un Vidzeme. Kurzemē visaktīvāk bija sapotējušies pagastos uz dienvidiem no Liepājas, Lietuvas pierobežā un pašos Dievzemītes ziemeļos. Tātad vietās, kur Latvijas teritorijā tika dibinātas pirmās baptistu draudzes. Vēl interesantāka aina pavērās Vidzemē.
Izrādās, cilvēki visaktīvāk potējas tajos pagastos, kur savulaik bija aktīva brāļu draudžu kustība. Kāpēc tā notiek un vai šajos acīmredzamajos faktos slēpjas kādas dziļākas likumsakarības, ir izpētes vērts jautājums.
Tomēr nevar noliegt, ka konfesionālā piederība, kas vismaz pa daļai nosaka cilvēka skatu uz pasauli, tātad arī viņa attieksmi pret vakcīnām, kaut kādā veidā ir saistītas. Lūk, ko nesenā intervijā “Latvijas Avīzei” saka Jānis Dzenis, acu aprūpes uzņēmuma “OC Vision” valdes priekšsēdētājs: “Viena kultūra pieņem jaunumus, cita ne. Piemēram, valstis, kurās valda protestantisma gars, ļoti viegli pieņem jaunos tehnoloģiskos risinājumus. Savukārt ortodoksālā Eiropa nespēj modernizēties. Latvija 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā prata modernizēties… Modernam zinošam cilvēkam nevajadzētu būt problēmām saprast, kas ir vakcinācija.”
Par šiem jautājumiem domā arī Eiropā. Austrijā nupat izsludināti jauni ierobežojumi, tos plāno arī Vācijā.
Izrādās, visā Rietumeiropā tieši vāciski runājošajās zemēs, Vācijā, Austrijā un Šveicē, ir viszemākā potēšanās aktivitāte pret Covid-19.
Turklāt tieši šeit ir visvairāk cilvēku, kuri atsakās vakcinēties nevis nolaidības vai nogaidīšanas, bet gan savas pārliecības pēc. Kāpēc?
Atbildi uz to mēģina sniegt izdevums “Der Spiegel”, kurš novembra vidū publicējis autobiogrāfisku žurnālista Tobiasa Rappa eseju par savu bērnību – “Valdorfa skola un vakcinācijas pretinieki. Šteinera sekta”.
Rapps, kuru vecāki sūtījuši mācīties Valdorfa skolā, uzskata, ka tieši vācu valodā runājošajās zemēs liela ietekme uz cilvēku prātiem esot antropozofijai, visai izplūdušai teozofiskai mācībai, ko 19. gadsimta nogalē izstrādāja Rūdolfs Šteiners (1861–1925).
Antropozofijas piekritēji radījuši Valdorfa pedagoģiju un bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību. Savu iespaidu tā atstājusi arī uz cilvēka attieksmi pret ķermeni. Proti, daudziem antropozofija devusi pārliecību, ka jāpaļaujas pirmām kārtām uz saviem (vai dabas dotiem) fiziskajiem un garīgajiem spēkiem.
Tāpēc nav brīnums, ka tieši antropozofijas piekritēju vidū ir, maigi izsakoties, rezervēta attieksme pret vakcīnām. Es pats savulaik par antropozofiju uzzināju netieši, sastopot zemnieku, kurš savā saimniecībā piekopa tā saucamo bioloģiski-dinamisko lauksaimniecību.
Piemēram, glabāja govs ragos kūtsmēslus – lai tie uztvertu “kosmisko enerģiju”. Kamēr šādi audzētai produkcijai (tās kvalitāti es neapšaubu) atradīsies pircēji, kuri būs gatavi par to maksāt lielu naudu, viss ir jauki.
Vienlaikus te arī meklējams skaidrojums, kāpēc visvairāk bioloģiski-dinamiskās lauksaimniecības produkcijas veikalu atrodas reģionos ar augstiem ienākumiem. Jo tas ir luksuss, ko var atļauties bagātas sabiedrības.
Viss ir labi tiktāl, kamēr rit stabila un prognozējama ikdienas dzīve. Līdzko tajā ienāk agresors Covid-19 vīrusa izskatā, cilvēkam nākas meklēt arī modernās medicīnas palīdzību.
Tie, kuri atsakās to darīt, pakļauj riskam sevi un līdzcilvēkus. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, luterāņu mācītājs Juris Cālītis intervijā Latvijas Radio nesen izteicās šādi: “Tā ir jauna reliģija. Pretvakcinācijas kustība nav tikai protests pret valdību, bet te ir patiesībā kaut kas, kas iet daudz dziļāk, – jauns skats uz dzīvi, uz savu likteni. Mēs jau redzam, ka ir liels apjukums visās konfesijās. Tas ir tāpēc, ka viņi cīnās ar citiem ticētājiem, jo viņi nav vienisprātis par savu kristīgo piederību. Manā skatījumā šī pretvakcinācija ir cits dzīves redzējums. Un mācītājiem acīmredzot ir ļoti grūti. Viņi nezina, kā tikt galā ar svešu ticību savu locekļu un arī mācītāju vidū.”
Tas, ko mēs pieredzējām vakcinācijas procesā – ka atbildīgās institūcijas ilgi nemācēja uzrunāt cilvēkus, atrast ceļu uz viņu sirdīm un prātiem. Uzrunāt tā, lai viņi rīkotos apzināti, pēc savas brīvas gribas.
Manuprāt, to lieliski formulējis teoloģijas doktors, baptistu mācītājs Ilmārs Hiršs, kurš savā mājaslapā publicējis eseju “Pārdomas par brīvību”: “Es esmu par cilvēka brīvu izvēli. Tās ir mūsu valsts likumos noteiktas tiesības. Es uzskatu, ka valdība un ierēdņi nebūt nav darījuši visu, ko viņiem būtu vajadzējis darīt. Manuprāt, šis stāvoklis, kādā ir nonākusi Latvija, lielā mērā ir viņu vaina. Nezinu, vai iemesls tam ir prāta trūkums, iespēja piesavināties, bailes no sabiedrības, pakļaušanās Briseles diktātam, savtīgas personiskas, politiskas un resoriskas intereses, lobistu centieni vai vēl kas cits. Varbūt viss kopā, savienots ar milzu bezatbildību. Atbalstīt to arī es nekādi nevaru. Es esmu vakcinējies.”
Arī šo rindu autors ir vakcinējies un tagad gaida trešo poti. Vienlaikus apzinos, ka laikmetā, kurā tik daudzi tic “enerģētiski uzlādētam” un “strukturētam” ūdenim, tā ir visai drosmīga atzīšanās.
