Pie TV pavadītais laiks – dzīvē zaudēts laiks. Saruna ar kinorežisori Leoniju Vusu-Mundeciemu 4
“Latvijā visos audiovizuālajos medijos ir ierobežojama pašmērķīgas vardarbības attēlojuma izplatība,” šādu viedokli pauda nevalstiskās organizācijas “Ētikas tilts Latvijā” un LU Filozofijas un socioloģijas institūta kopīgās pērn rīkotās konferences “Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā” dalībnieki. Viena no NVO “Ētikas tilts Latvijā” (“ĒTL”) dibinātājām ir kinorežisore Leonija Vusa-Mundeciema, kura dzīvo Vācijā. Tur ir pieejamas zinātnieku atziņas par to, kāpēc bērni un jaunieši jāpasargā no vardarbīgām filmām un datorspēlēm. Par to – mūsu saruna.
Vācijā esot izpētīts, ka desmit procenti skolēnu pēc ilgstošas vardarbīgu filmu skatīšanās un vardarbīgu datorspēļu spēlēšanas kļūst agresīvi. Šis fakts minēts vienā no “ĒTL” rīkotajām konferencēm. Kādi pētījumi bijuši par šo tematu?
Leonija Vusa-Mundeciema: Vācijā 2015. gadā iznāca grāmata, kurā tiek vēstīts par “nopirkto pētniecību”, un problēma ir tā, ka Vācijā joprojām no oficiālo institūciju puses tiek noliegta vardarbīgo spēļu iedarbība uz psihi, it īpaši uz bērnu un jauniešu psihi; tiek stāstīts, ka pierādīt jau neko nevar. Kaut jau kopš deviņdesmito gadu vidus ir piedzīvoti daudzi ļoti traģiski atdarināšanas gadījumi, piemēram, 1996. gadā četrpadsmitgadīgs puisis ar cirvi kā filmā tika gandrīz nogalinājis savu vecmammu un māsīcu. 2002. gadā Erfurtē nelaimīgs puisis, kurš bija atskaitīts no skolas pēdējās klases, nogalinājis 16 klasesbiedrus un skolotāju, pirms tam ļoti ilgi bija aizrāvies ar vardarbīgām datorspēlēm; viņa noziegums bija to atdarinājums.
Rūdolfs Veiss, kā arī vairāki citi pētnieki Vācijā secinājuši, ka, patērējot mediju produktus, kuros attēlota vardarbība, tiek apgūti vardarbīgas rīcības paraugi un stiprināta nosliece uz vardarbību. Protams, ka spēles nav vienīgais, kas izraisa šādas traģēdijas, kur skolēns, piemēram, spēj nogalināt savus klasesbiedrus. Taču tās ir būtiska vesela kompleksa daļa.
Vardarbību saturošas datorspēles nepastarpināti rada emocionālu bezjūtīgumu, bet ilgākā laika posmā tās samazina spēju uz līdzjūtību, vienlaikus palielinot vardarbības leģitimāciju dzīvē, par to rakstījuši zinātnieki Trūdevinds, Štekels un arī citi.
Ne visi zina to, kā šādas spēles savulaik vispār nonāca atklātībā jeb tirgū un kļuva visiem pieejamas. Šīs spēles vispirms attīstīja karavīru vajadzībām ASV ar mērķi, lai viņiem mazinātu aizturi nogalināt. Jo cilvēkam kā garīgai būtnei ir iekšēja nevēlēšanās nogalināt. Ja šīs spēles paliktu tajā lokā, kam tās sākotnēji bija domātas, – nu, lai būtu. Taču tagad daudzi tādas lieto ikdienā. Un, ja tās nonāk bērnu rokās, arī viņu psihē notiek izmaiņas.
Daži uzskata, ka spēles esot labas, tās attīstot reakcijas ātrumu un daudzas citas iemaņas Bet šīs iemaņas var apgūt arī citā veidā. Ja ne reālajā dzīvē, tad ar spēlēm, kas veidotas bez vardarbības elementiem.
Jūsu pieminētie gadījumi ir traģēdijas ar letālām sekām, taču vispirms ir mērenākas agresijas izpausmes – bērns, piemēram, sit klasesbiedrus.
Tās ir agresijas izpausmes dažādas pakāpes, bet sākums ir gatavība uz vardarbību. Pētnieki runā par “mediju inducētu vardarbību”, tātad vardarbību, ko veicinājušas vardarbīgas filmas un spēles. Atcerēsimies, kā 2017. gadā pasauli satrieca ziņa par vardarbību Lasvegasā, kur viens šāvējs nogalināja 58 cilvēkus un 546 ievainoja. Pie šā notikuma cēloņiem ASV presē tika minēts arī datorspēļu un Holivudas filmu iespaids uz cilvēku. Ne jau katrs kļūs par ekrānmedijos attēlotā ļaunuma atdarinātāju, protams. Taču nav neviena, kas no šāda veida mediju patēriņa būtu kļuvis par garīgi bagātāku, tātad demokrātiskai sabiedrībai atbilstošāku cilvēku.
Jūs Vācijā esat “Nevardarbīgo mediju veicināšanas apvienības” dalībniece. Ar ko šī sabiedriskā organizācija nodarbojas?
Apkopojam zinātniskās atziņas un tās izplatām, kopā ar zinātniekiem popularizējam viedokli, ka vardarbībai televīzijā un uz citiem ekrāniem ir ļoti negatīva ietekme it īpaši uz bērnu psihes attīstību. To zinātniski vispārliecinošāk ir pamatojis neirobiologs, ārsts, institūta direktors Ulmā Manfrēds Špicers. Viņam pašam ir pieci bērni, un, kamēr bērni izauga, ģimenes televizors bija nonests pagrabā un netika lietots. Kādā intervijā Špiceram jautāja, kā tad bērni, kas neskatās televīziju, iekļausies klasesbiedru vidū. Špicers atbildēja, ka bērni brīnišķīgi saprotas ar citiem, un pamazām ap viņa meitu, piemēram, veidojas domubiedru pulciņš.
Satraucoši, ka Vācijā svētdienu vakaros pēc pulksten astoņiem daudzi kanāli rāda ļoti asiņainas kriminālfilmas.
Droši vien tā cīnās par reitingiem…
Reitings kā socioloģisko secinājumu pamats ir plaši lietota un leģitīma sistēma. Reprezentatīvā aptaujā izdarītie secinājumi it kā prognozē iedzīvotāju rīcību dažādos sabiedrības dzīves novados, piemēram, vēlēšanās, iepirkumu stratēģijā u. c. Lai arī pirmsvēlēšanu reitingi zināmā mērā ietekmē iedzīvotāju izvēli, tomēr “pēdējā brīdī” tie dod iespēju cilvēkam pašam izlemt, par kuru partiju viņš balsos (vai kuru produktu viņš pirks).
Taču, ja reitingā iegūtos datus liek pamatā nākamās audiovizuālo mediju programmas veidošanā, tad atsevišķam cilvēkam nav dota nekāda iespēja lemt pašam par šo procesu. Programmu viņš nevar mainīt. Programmas saturu nosaka anonīmu cilvēku anonīma gaume, kas valda pār skatītāju.
Tā kā reitings ir nepieciešams komerctelevīzijas pastāvēšanai, tad šī prakse ir novedusi līdz vispārējam programmu kvalitātes kritumam, labā un ļaunā robežas ir nojauktas.
Kā metode reitings Vācijā ienāca 1963. gadā no ASV. Taču ekrānmediju produktam ir visciešākā sasaiste ar morāli. Ekrāna brutalizēšanās ir viens no šīs metodes rezultātiem. Lai nomainītu programmu, sabiedrībai ir jāpieliek lielas pūles.
Taču mūsu apvienība, šķiet, panāca, ka daudzi cilvēki atteicās no televizora vispār. Bet diemžēl tas noveda pie tā, ka tika nomainīta apmaksas sistēma par sabiedrisko televīziju. Nu vairs nav televīzijas nodokļa, bet tā vietā ir cits, ar kuru aplikts katrs dzīvoklis ar apmēram 18 eiro mēnesī neatkarīgi no tā, ir vai nav mājsaimniecībā televizors un interneta pieslēgums. Turklāt Vācijā daudziem ir divas dzīvesvietas; tas saistīts ar darbu, jo darbs ir vienā vietā, ģimene – citā, un iznāk, ka šis nodoklis jāmaksā abās vietās. Tas tiek arī ļoti stingri kontrolēts.
Ja pareizi sapratu, pētnieks Špicers uzskatīja, ka bērniem televīzijas raidījumi nav jāskatās vispār?
Špicers iesaka sākt skatīties televizoru tikai no 12 gadiem. Tas laiks, ko bērni pavada pie televizora, ir viņu dzīvē zaudēts laiks. Jo ko viņi iemācās? Varbūt – stereotipus. Veidojas bērna iekšējā pasaule, un viss redzētais ir tajā iekšā.
Latvijā “Ētikas tilts” jau pirms astoņiem gadiem aicināja pārtulkot vismaz vienu no Manfrēda Špicera grāmatām “Uzmanību, ekrāns!”. Tas vēl nav izdarīts.
Tomēr ir taču arī TV pozitīvais devums. Piemēram, bērni noskatās teātra izrādi “Pīters Pens” jeb “Emīls un Berlīnes zēni”, dzīvo līdzi uz skatuves notiekošajam. Taču ne visiem ir iespēja aizbraukt uz teātri, un vēlāk televīzija dod iespēju to noskatīties ierakstā.
Neesmu redzējusi šīs lugas, nevaru spriest. Varu tikai teikt, ka ekrānmedijis ir pats iedarbīgākais no visiem medijiem. Jo cilvēka acis uztver to, ko redz, un viss redzētais kaut kur zemapziņā paliek. Vienam vairāk, otram mazāk.
Zinātnieki sen ir izpētījuši, ka bērniem, kas paši piedzīvojuši kara šausmas, šī traumatiskā pieredze atstāj ietekmi uz visu tālāko dzīvi. Un kaut kādā mērā viņiem līdzinās arī bērni, kas noskatījušies filmas par karu.
Jebkura uz ekrāna parādīta vardarbība tiek taču kaut kur pirms tam izspēlēta. To var arī nosaukt par vardarbības multiplicēšanu. Izstāstīšu par kādu sarunu ar savu vācu kolēģi režisoru, kurš bija aicināts uz mūsu “Nevardarbīgo mediju veicināšanas apvienības” apspriedi. Viņš atvainojās par nokavēšanos, jo bijis filmēšanā. Painteresējos, ko filmējis. Izvarošanas ainu. Vaicāju – kā, un aktrise piekrita? Jā! Turpināju: “Bet ja tā būtu tava meita?” Saņēmu atbildi: “Mana meita nav aktrise!” Tāds režisora cinisms… Tā mēs šķīrāmies ar viņu.
Vācijā likums par to, ka jaunieši un bērni jāsargā no sliktām ietekmēm, tika izdots 20. gadsimta sākumā un attiecās uz literatūru. Tātad šim likumam ir jau 120 gadu. Uz tā paša pamata ir izveidots likums par audiovizuālajiem medijiem. Taču tie ir pavisam citi mediji, nav salīdzināmi ar literatūru. To iedarbība ir neatgriezeniska, kā dzīve.
Cilvēkam ir izvēle – skatīties ekrānmediju piedāvājumu vai lasīt labu grāmatu. Iesaku labāk lasīt un radoši darboties dzīvē, it īpaši tas attiecas uz bērniem. Un vecākiem, kuriem rūp, kāds bērns viņiem izaugs, jāapzinās – viss ir atkarīgs no gaisotnes viņam apkārt. Tajā ir runātais vārds, dzirdētais vārds, dziesma, grāmata, rokdarbi, palīdzība citam – tas bērnu stiprina kā personību, palīdz viņa garīgajā izaugsmē.
Esmu dzimusi un dzīvojusi Latvijā, man rūp valsts nākotne. Atbildība par latviešu seno mantojumu, kas jāsaglabā kā unikāla pasaules kultūras daļa, kā Eiropas senvēstures izziņas avots, uzliek mums īpašu pienākumu pasargāt patērētāju no negatīvām un neatgriezeniskām audiovizuālo mediju visaptverošās iedarbības sekām. Tā ir mūsu atbildība un mūsu darāmais darbs, esam iedzīvotāju skaita ziņā neliela valsts, katrs cilvēks ir vērtība. Lai stiprinātu latvietības pamatus, Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāveido skatītāja integritātei labvēlīgas programmas, kā arī jāveicina Latvijas iedzīvotājos kritiska attieksme pret kopējo valstī pieejamo audiovizuālo piedāvājumu, skaidrojot audiovizuālo mediju savdabību un no tās izrietošo ietekmi.
